Reiz kāds vīrs atrada ērgļa olu un ielika to prēriju vistas ligzdā. Mazais ērglēns tika perēts kopā ar prēriju vistas mazuļiem un uzauga kopā ar tiem.
Visu savu dzīvi ērglis, domādams, ka ir prēriju vista, darīja visu to, ko pārējās vistas. Viņš kasīja zemi, lai sameklētu sēklas un insektus barībai. Viņš klukstēja un kladzināja. Un viņš sita spārnus un lidinājās ne augstāk par pēdu no zemes. Galu galā tā lidoja visas prēriju vistas.
Pagāja gadi. Ērglis palika ļoti vecs. Reiz kādu dienu viņš ieraudzīja majestātisku putnu lidojam augstu debesīs virs viņa galvas. Majestātiski peldot pa spēcīgām vēja straumēm, tas planēja debesīs.
„Cik skaists putns!” teica ērglis. „Kas tas ir?”
„Tas ir ērglis. Visu putnu putns,” kāda vista ieklukstējās. „Bet nedomā par to daudz. Tu nekad nevarētu būt kā viņš.”
Un tā ērglis, domādams, ka viņš ir tikai parasta prēriju vista, kas nevar planēt tik augstu debesīs, pavadīja savu dzīvi, turoties zemu pie zemes un nekad neizbaudot lidošanas prieku un majestātiskumu, kas viņam piederēja jau kopš dzimšanas.
Avots: Stāsts pārdomām
