Vēl nedzimušu dvīņu pāris sarunājas mātes vēderā.
„Saki man, vai tu patiešām tici, ka pastāv dzīve pēc piedzimšanas?“jautā viens dvīnis otram.
„Jā, pavisam noteikti! Šeit iekšā mēs augam un kļūstam stipri, gatavojoties tam, kas būs ārā“, atbild otrs dvīnis.
„Man šķiet, ka tās ir muļķības!”saka pirmais. Nevar taču būt dzīve pēc piedzimšanas – kā tad tā varētu izskatīties?“
„Tik precīzi jau es arī to nezinu. Bet tur noteikti būs daudz gaišāks nekā šeit. Un varbūt mēs skraidīsim apkārt un ēdīsim ar muti?“
„Šitādas blēņas es vēl neesmu dzirdējis! Ar muti ēst, kas par traku ideju! Mums taču ir nabas saite, kas mūs baro. Un kā tad tu gribēsi skraidīt? Tam taču nabas saite ir daudz par īsu.”
„Tomēr es domāju, ka tas noteikti izdosies. Viss būs vienkārši nedaudz savādāk.”
”Tu maldies! Neviens no tiem, kas piedzimuši, taču nav atgriezies. Ar piedzimšanu dzīve beidzas un punkts.”
„Es tev piekrītu, ka neviens nezina, kā izskatīsies dzīve pēc piedzimšanas. Bet es zinu, ka tad mēs redzēsim savu Māti un viņa par mums rūpēsies.”
„Māti??? Tu taču neteiksi, ka tici Mātei? Nu kur tad viņa īsti ir?”
„Nu šeit – mums visapkārt. Mēs esam un dzīvojam viņā un caur viņu. Bez viņas mēs nemaz nevarētu pastāvēt!”
„Muļķības! Neko no tādas Mātes es neesmu jutis, tātad viņas nemaz nav.”
„Un tomēr. Dažreiz, kad mēs esam pavisam klusi, var dzirdēt viņu dziedam. Vai arī sajust, kā viņa glāsta mūsu pasauli…”
