Stāsta, ka ģeniālā kardioķirurga Vladimira Almazova kabinetā Pirmā Medicīnas Institūta klīnikā uz galda stāvēja trauks, kurā spirtā atradās cilvēka sirds. Un gandrīz katrs students zināja šīs sirds vēsturi.
Pagājušā gadsimta piecdesmito gadu sākumā, kad Almazovs vēl bija Pirmā Medicīnas Institūta ceturtā kursa students, klīnikā tika ievesta meitene ar diagnozi subakūts bakteriālais endokardīts. Šo briesmīgo slimību arī tagad uzskata par ļoti grūti ārstējamu un mirušo tās rezultātā ir liels procents, bet tajos laikos cilvēkus, kuri sirga ar šo kaiti, uzskatīja par bezcerīgiem.
Meitenei visu laiku turējās 40 grādu temperatūra un sirds atsacījās strādāt.
Bez īpašiem panākumiem viņu konsultēja vadošie institūta profesori un, protams, arī virkne internu.
To skaitā bija viens – ļoti talantīgs un uzmanīgs…
Nē, viņš nepiedāvāja kādu revolucionāru endokardīta ārstēšanas metodi, viņš vienkārši iemīlējās meitenē – viņa bija ļoti simpātiska. Viņš katru dienu to apciemoja palātā, nesa ziedus un meitene viņā iemīlējās. Un pamazām sāka atveseļoties.
Viņi apprecējās, viņiem piedzima bērni un uz savām sudrabkāzām viņi uzaicināja meitenes ārstējošos ārstus.
Kad pēc daudziem gadiem viņa mira, savu sirdi tā novēlēja Pirmajam Medicīnas Institūtam, lai visi atcerētos, ka slimu sirdi ārstē mīloša sirds.
Mīliet un esiet mīlēti!
