Kādā gadījumā zems pašvērtējums kļūst par šķērsli ceļā uz veiksmīgu karjeru?
— Tad, kad cilvēks nevar sevi atrast un realizēt.
Tas sākas vēl skolā. Bērns slikti mācās, viņu baksta, viņš knapi nokārto gala eksāmenus un izvēlas ne to profesiju, kura patīk un ko vēlas dvēsele, bet to mācību iestādi, kurā ir iespēja iestāties ar tādām sekmēm. Arī darbā viņš iekārtojas, vadoties no tiem pašiem kļūdainajiem principiem. Pēc iespējas vienkāršāka vakance, un jau pirmajās pārrunās darba devējam kļūst skaidrs, ka pretendents nav pārliecināts par sevi, ne uz ko nepretendē, ka viņam var uzticēt rutinētu darbu, uzvelt daudz garlaicīgu pienākumu un viņš nesūdzēsies, neprasīs algas pielikumu un necentīsies veidot karjeru. Un tā cilvēks piekrīt tam, kas viņam pavisam nepatīk. Bet to, ko tad viņš vispār vēlas, pats nezin.
Man bieži nākas konsultēt veiksmīgu biznesmeņu sievas un es viņām jautāju: “Ar ko Jūs vēlētos savā dzīvē nodarboties?” Un gandrīz vienmēr izrādās, ka savu ideju un vēlmju viņām nemaz nav. Kāpēc nav – cits liels jautājums par bērnību, vecākiem, kuri “nospieda” un neklausījās bērna vēlmēs un rezultātā izaudzināja cilvēku, kurš sevi nemīl un nepazīst. Un kā rezultāts ir tas, ka viņš neatrod savu aicinājumu un nodzīvo dzīvi, kurā vienīgais, ko var, ir samierināties ar apstākļiem.
Pārliecība par sevi – tā ir tā īpašība, kas pirmkārt dod labu izglītību (piemēram, privātās britu skolas). Un kā ar tiem, kuriem nav naudas tādai izglītībai?
— Ziniet, kur “dala” pārliecību par sevi? Es gan nedomāju, ka mācības privātā britu skolā ir veiksmes pamats. Ir statistika – fakti: daudziem veiksmīgiem miljonāriem ar izglītību ir pavisam švaki. Dažkārt tās vispar nav. Taču, iespējams, tieši tāpēc viņiem nav bailes no neveiksmes, viņi prot domāt nestandarti, riskēt un “uzspļauj” noteikumiem un autoritātēm. Vai tad skolā to māca? Mani novērojumi liecina, ka veiksmei biznesā, pirmkārt, ir vajadzīga drosme un bezbailība.
Bet privātas britu skolas – tas taču ir eksporta produkts. Vai gan tur māca patstāvību, prasmi pieņemt lēmumus, atbildēt par saviem soļiem, aizstāvēt savu viedokli, komunicēt, draudzēties? Man šķiet, ka divnieku karalis, kurš mācījies valsts skolā un dzīvojis nabadzīgā rajonā, var kļūt par veiksmīgu biznesmeni, tieši tāpat, kā prestižas mācību iestādes abiturients, var izrādīties neveiksminieks. Viss ir individuāli.
Mana meita mācījās bezmaksas valsts skolā Jeruzālemē. Tā ir skola, kuru pabeidza brāļi Netanjahu, viens no kuriem ir Izraēlas premjerministrs. Un kaut arī viņa tur mācījās tikai līdz astotajai klasei, zināšanas, kuras tur ieguva, ir nopietnas un angļu valodu viņa apguva perfekti.
Kādas vēl rakstura īpašības vajadzīgas cilvēkam, kurš vēlas būt veiksmīgs?
— Cilvēkam jāpatīk tam, ko viņš dara, viņam jāgrib darīt tieši to, saprast savas vēlmes un sekot tieši tām. Svarīga ir tikai pārliecība par sevi un prasme uzticēties savām vēlmēm, intuīcijai: cēloņa- seku likuma intuitīva izpratne, spēja uzstadīt lielus mērķus un darīt lielas lietas.
Kādu lomu ambīcijas spēlē panākumu sasniegšanā?
— Skatoties, ko mēs uzskatām par veiksmi. Panākumus lietišķajā sfērā es neizskatu atsevišķi no elementāras cilvēciskas labklājības. Bagāti un panākumiem bagāti biznesa cilvēki bieži vien ir nelaimīgi. Es esmu daudz tos redzējis – vairums no viņiem ir izcili neirotiķi.
Ambīcijas rodas tad, kad cilvēks pats sev nepatīk savā tagadējā veidolā un lien no ādas ārā, lai pierādītu, ka viņš ir ko vērts. Viņš pastāvīgi sevi salīdzina sevi ar citiem un visu laiku zaudē savas acīs. Notiek mērķu nobīde. Tā vietā lai dzīvē iemiesotu savas idejas un tiecienus, realizētu savus talantus, spējas, vēlmes un mērķus, cilvēks iespringst, cenšoties izdabāt savām ambīcijām un tiecas uzvarēt sacensībās, kuras pats sev uzspiedis… Pieņemsim, uzvarēja. Un? Viņš ir laimīgs? Iespējams, ka nē…
Es pastāvu uz to, ka veselīgas ambīcijas nemēdz būt. Un punkts!
Gadās, ka cilvēks zaudē pašvērtējumu dzīves neveiksmju dēļ – piemēram, ilgi nevar atrast darbu…
— Mūsu pašvērtējums ir ļoti izvēlīgs. Veselīga situācija, normāla situācija – tas ir tad, kad cilvēks sevi pieņem un mīl visu pilnībā. Viņam viss sevī patīk – gan āriene, vēderiņš, plikais galvas vidus, gan tas, kā viņš komunicē, gan tas, kā viņš domā… Un tieši tādus cilvēkus sastapt var ļoti reti. Visbiežāk cilvēki saka tā: “Es sevi vērtēju objektīvi – kā darbinieks es esmu labs,, bet kā vadītājs – īsti “nevelku””, vai arī: “āriene man ir visai pievilcīga, taču pārliecināt es neprotu.”
Protams, arī tas nāk no bērnības, kad vecāki akcentējušies uz kādām bērna īpašībām, piemēram, māte draudzenei pa telefonu teikusi: “Viņa mums tāda – ne īpaši smuka, bet ļoti centīga”, vai arī “Lai arī tu, dēliņ, esi mums tāds ne īpaši gudrs, tātad par biznesmeni tev nekļūt, bet sportā vari būt tīri labs.
Tad, lūk, tikai tas, pret kuru no bērnības vecāki izturējušies ar beznosacījuma mīlestību, pilnībā var būt pārliecināts par sevi. Ja tā nav bijis, pašvērtējums neizbēgami klibo. Un šajā gadījumā es tomēr ieteiktu, pašam aizpildīt šo cieņas un pārliecības sajūtu par sevi. Cieniet un mīliet sevi tik, cik vēlaties, lai jūs cienītu un mīlētu citi!
Dariet to, kas raksturīgs cilvēkiem ar augstu pašvērtējumu, salauziet refletorisko loku. Neejiet uz kompromisiem, turieties un nepiekrītiet darīt darbu, kuru neuzskatiet par savu, netiecieties pēc amatiem, kurus neuzskatiet par sevis cienīgiem. Esiet pacietīgi, vīrišķīgi un ticiet sev. Alga vienmēr ir tā summa, “uz cik” jūs jūtaties.
“Prokrastinācija” ir briesmīgs vārds… kāpēc cilvēki atliek darbus?
— Vairums cilvēku, kuri prokrastinē, ir nežēlīgi perfekcionisti, kuriem ir ļoti augsts trauksmes un baiļu līmenis. Tas nozīmē, ka viņi baidās ķerties pie ikvienas lietas, baidoties, ka vai nu neizdarīs to līdz galam, vai neizdarīs to spīdoši un perfekti.
Perfekcionisti un teicamnieki – tie nav tie cilvēki, kas visu dara teicami, visu, pie kā ķeras, bet tie ir cilvēki, kuri pat nesāk darīt, ja nav pārliecināti, ka varēs to izdarīt perfekti. Lūk arī atliek visu, bet dažos gadījumos, vispār neko nedara…
Kad tas traucē karjerai un negatīvi atsaucas uz dzīvi vispār, nākas doties pie psihoterapeita.
Bailes no publiskas uzstāšanās – arī tā ir daļa no zema pašvērtējuma problēmas? Kā to pārvarēt?
— Tādas bailes pirms uzstāšanās dzimst no bailēm būt nesaprastam, nepārliecinātības, ka tevi novērtēs, sadzirdēs, sapratīs. Galarezultātā tās ir bailes zaudēt. Un ar tām ir jāstrādā.
Bet cīnīties ar to kāreiz nav vajadzības. Pats uzdevuma uzstādījums ir nepareizs. “Es baidos, es nervozēju, bet es to pārvarēšu, tikšu galā, iekarošu auditorijas uzmanību”… Un tā nu jūs esat nonākuši gandrīz vai kara laukā. Nē!
Pie cilvēkiem vajag iet ar mīlestību un interesi par viņiem, ar vēlmi padalīties – tas saucās “ar atvērtu sirdi”. Tas, starp citu, atnāk pats, kad cilvēks sakārto savu pašcieņas jautājumu, sāk mīlēt sevi, “mācās dzīvot atslābināti.”
Cik taisnīga ir cilvēku dalīšana introvertos un ekstravertos? Vai tā ir taisnība, ka šis sadalījums kādā mērā nosaka to, kurā jomā cilvēks var realizēties?
— Nemēdz būt 100% introvertu vai ektravertu. Jautājums ir par to, kā ir vairāk intro vai ekstra… No tā atkarīgs tas, vai cilvēkam vieglāk strādāt ar papīriem, mehānismiem vai cilvēkiem. Lūk, tāds dalījums ir funkcionālāks. Tā vieglāk būs saprast, kādu darbu izvēlēties.
Cilvēki bieži vien sevi nepareizi saprot un novērtē. Piemēram, ļoti tiecas pēc komunikācijas, bet dēļ bailēm būt nesaprastam, noslēdzas un uzskata sevi par introvertu (un strādā noliktavā, tā vietā, lai strādātu viesnīcas uzņemšanā)…
Vai taisnība, ka, lai justos psiholoģiskā komfortā, katram cilvēkam ir vajadzīgs periodiski mainīt darbu? Ja tā ir, tad – cik bieži? Un kādi ir šie iekšējie signāli, kuri liek saprast, ka ir īstais brīdis, ka laiks doties prom?
— Sevī ir jāklausās. Ja ir iekšēja vajadzība un sajūta, ka esi aizsēdējies, maini darbu, ja nē – tad kāpēc mainīt? Te nav nekādu recepšu, nekādu noteikumu. Taču ir zināms tas, ka ir nacionālās tradīcijasšajā jomā. ASV pieņemts mainīt darbu reizi 5-7 gados un biežāk, Japānā – jo ilgāk vienā darba vietā strādā, jo lielāka cieņa pret tevi.
Nesen satiku tās skolas direktoru, kurā pats strādāju pirms 30 gadiem. Šobrīd viņam ir 90 gadu un viņš ir brīnišķīgā formā. Viņš 63 gadus nostrādājis šajā skolā un 40 no tiem, pašreizējā amatā. Un tā ir viena no Maskavas pazīstamākajām skolām. Un kā jūs saprotiet, viņam šeit ir psiholoģiski ļoti komfortabli.
Sakiet, vai ir kādas psiholoģiskās problēmas, kas vairāk raksturīgas tieši sievietēm? Kādi psihologiskie šķēršļi ceļā uz veiksmi visbiežāk viņām jāpārvar? Kā tos parvarēt?
— Protams, sievietes ir daudz emocionālākas. Un, iespējams, tieši tasvisspēcīgāk ietekmē viņu virzīšanos pa karjeras kāpnēm. Taču lielos vilcienos,es esmu pret dzimumu dalīšanu šajā jautājumā. Domāju, ka nav speciāli sieviešu un vīriešu īpašības, kas traucē vai palīdz veidot savu lietišķo karjeru.
avots: gintafiliasolis.wordpress.com
