Rakstnieces Sūzijas Mūras atklāsmes, iespējams, noderēs arī tev. Rakstniece dalījusies ar lasītājiem septiņos jautājumos, atbildot uz kuriem, viņa spējusi izmainīt savu dzīvi.
Jau no agras bērnības mums “iedzen galvā” dīvainus pareizas dzīvošanas un izturēšanās principus: neuzdot daudz jautājumu, nepārtraukt gados vecākos, paturēt savu viedokli pie sevis līdz sarunas beigām, paļauties tikai uz sevi, un tā tālāk. Un visbiežāk bērni arī aug saskaņā ar šiem principiem, ieslēdzot sevi nevajadzīgos un muļķīgos sabiedrības priekšstatu rāmjos par “pareizu dzīvi”.
Es, piemēram, dzīvoju saskaņā ar šiem muļķīgajiem principiem ilgus 30 gadus, kamēr reiz noriskēju un izteicu savu viedokli par to, kas notiek apkārt.
Tagad saprotu, ka praktiski visi mani sasniegumi dzīvē ir manas drosmes rezultāts – drosmes jautāt un lūgt. Esmu gatava tevi iepriecināt: tas nemaz nav tik sarežģīti. To vienkārši vajag iemācīties.
Kā piemēru piedāvāju septiņus jautājumus, kurus nevajag baidīties uzdot apkārtējiem cilvēkiem. Tieši šie jautājumi, kas uzdoti, nevis noklusēti, var padarīt tavu dzīvi labāku un vienkāršāki!
1. Vai vēlies pierakstīt manu tālruņa numuru?
Kad man bija tikai 20 gadu, es nejauši koncertā iepazinos ar ļoti izskatīgu puisi. Mēs lieliski pavadījām vakaru, viņš mani smīdināja un uzjautrināja, bet nepavaicāja tālruņa numuru. Un tad es saņēmu drosmi un pajautāju: “Vai vēlies pierakstīt manu telefona numuru?” Protams, viņš to gribēja! Viņš man piezvanīja jau nākamajā dienā. Un šogad mēs svinam piekto kāzu jubileju.
2. Vai mēs varētu parunāt par manu algu?
Savulaik, strādājot par redaktori, es aptvēru, ka labu darbinieku atrast ir diezgan grūti. Bet tas nozīmē, ka mans darbs firmai ir ļoti svarīgs, un es esmu pietiekami vērtīga darbiniece. Kopš tā laika nebaidos ar darba devējiem apspriest savu algu un vienmēr panāku labu atalgojumu.
3. Vai drīkst jūs pacienāt ar kafiju?
Savas karjeras sākumā es piedāvāju palīgiem darba meklējumos satikties neoficiālā atmosfērā, konkrētāk, pie tases kafijas. Tā rezultātā 25 kafijas tasītes man radīja iespēju izraudzīties darbu starp vairākiem nesliktiem piedāvājumiem no interneta formām un galu galā tikt pie augstu apmaksāta darba. Nevērtē par zemu iespēju sarunāties divatā!
4. Vai jūs man nepalīdzētu?
Lūgums pēc palīdzības (tad, ja nevis lūdz palīdzību, bet palīdzība vajadzīga tev) daudzi uztver kā personīgu pazemojumu. Mums taču iedzina galvā, ka lūgt palīdzību vai atbalstu nav pareizi. Tomēr, palūdzot palīdzību “vajadzīgajam cilvēkam”, esmu ieguvusi derīgus sakarus un atrisinājusi sarežģītas situācijas.
5. Vai es drīkstētu jums uzrakstīt?
Man ļoti gribējās rakstīt ne tikai darbam, bet arī priekam. Bija vairāki izdevumi, kurus lasīt man patika, un es nolēmu tiem piedāvāt tiem savus kā autores pakalpojumus. Šis solis vainagojās panākumiem, es strādāju ne tikai par algu, bet arī savam priekam.
6. Vai jūs varētu piedāvāt man atlaidi?
Prasme, bet vēlāk arī pieradums uzdot pārdevējiem šo jautājumu palīdzējis ietaupīt tūkstošus uz lieliem un maziem pirkumiem. Es nelūdzos, es vienkārši saku: “Varbūt mēs varam vienoties?” Un, ziniet, man sagādā īstu baudu tirgošanās – es komunicēju ar cilvēkiem un ekonomēju savus līdzekļus. Apmaiņā pret atlaidi es piedāvāju uzrakstīt labu atsauksmi par firmu, kas nesīs tai turpmāku peļņu un piesaistīs jaunus pircējus. Un visbiežāk man neatsaka!
7. Bet ko es patiesībā gribu?
Te mēs nonākam līdz pašam galvenajam, pamata jautājumam. Bieži sāku ar savu vēlmju analīzi. Atceries, kad tu pēdējo reizi sev nopietni pajautāji: “Vai es to patiešām gribu?” Varu saderēt, ka pozitīvu atbildi sev sniegsi reti. Bet vērts atcerēties galveno principu: patiesībā tu nevienam neko neesi parādā! Tev ir tiesības dzīvot tā, kā tev gribas. Biežāk aprunājies ar sevi, ar savu iekšējo “es” un redzēsi, ka dzīvot un nākotni veidot kļūs vieglāk. Uzticies savai intuīcijai – tā pieviļ reti!