Laulības dzīve nav tikai prieki un izpriecas, tas prasa lielu darbu, kāpšanu sev pāri, būšanu otram blakus pat, tad, kad nav neviena cita viņa pusē.
Kāds vecs precēts pāris bija nodzīvojuši laulībā jau 60 gadus. Viņi dalījās pilnīgi it visā. Viņi bija izrunājuši pilnīgi visu un viņi uzticējās viens otram pilnībā. Bet sievai bēniņos bija mistiska kaste, kuru viņa nekad vīram neatklāja.
Sieva jau pašā laulības sākumā bija lūgusi, lai vīrs viņai nekad nejautā par to kasti un neskatās, kas tajā ir iekšā. Vīrs apsolīja un turēja savu solījumu, pat īsti nekad neprātodams, kas varētu būt tajā kastē un kāpēc sieva nevēlas, lai viņš to redz.
Tad kādā dienā vecā, mazā kundzīte saslima un ārsti pateica, ka viņai vairs nav izredžu izveseļoties. Mēģinot atšķetināt šo vienīgo viņu laulības dzīves noslēpumu, vīrs paņēma kasti un atnesa to uz slimnīcu. Tajā bija divas tamborētas lelles un kaudze ar naudu. Sieva piekrita, ka nu beidzot ir laiks, kad vīrs var uzzināt kastes noslēpumu.
Viņš jautāja sievai par saturu, no kurienes tāda liela naudas summa?
“Kad mēs precējāmies,” sieviņa stāstīja, “mana vecmamma man pateica laimīgas laulības noslēpumu- nekad nestrīdēties. Viņa teica, ikreiz, kad es esmu dusmīga tevis dēļ, lai tad eju un uztamborēju lellīti.”
Vīrs bija tik ļoti aizkustināts, ka pār viņa vaigiem noritēja asaras. Kastē bija tikai divas lellītes, tas nozīmē, ka tikai divas reizes viņa bija dusmojusies. Vīrs bija pacilāts no laimes.
“Dārgā,” vīrs iesāka, “tas izskaidro lellītes, bet, kas tā par naudu? Kur tāda naudas summa tev kastē gadījusies?”
“Ak,” kundzīte atbildēja, “ tā ir nauda, kuru es ieguvu, pārdodot uztamborētās lellītes.”
