Mūsdienās debesis ik dienu un ik sekundi ir pilnas ar lidmašīnām, kuru pasažieri dodas uz dažādām pasaules vietām, līdzi nesot savu stāstu. Tieši šī iemesla un ierastās garo lidojumu garlaicības dēļ Eva Liparova nolēma kaut ko darīt lietas labā. Nogurusi no lidojumā laikā pieejamajām filmām un vēloties atraut cilvēkus no viņu daudzajiem ekrāniem, Eva izveidoja savu rīcības plānu.
Liparova reģistrējās savam 11 stundu garajam lidojumam no Londonas uz Sanfrancisko bruņojusies ar kladi, pildspalvu un mērķi iegūt pēc iespējas vairāk stāstu no lidmašīnas pasažieriem. “Es strādāju par teātra producenti un esmu viena no Parrot in the Tank teātra dibinātājiem. Šajā teātrī mēs lielākoties iestudējam izrādes, kas ir balstītas uz patiesiem dzīvesstāstiem, kas man pašai šķiet ļoti intereanti. Mans mērķis ir uzzināt, cik stāstus es varu iegūt un ko tieši uzzināt par pārējiem lidmašīnas pasažieriem,” viņa pastāstīja aģentūrai CNN.
Lampu drudzis
Pateicoties pēkšņajam “lampu drudzim” deviņu kilometru augstumā, izraudzītais uzdevums vairs nešķita tik vienkāršs. “Patiesībā tas bija diezgan smieklīgi. Man vajadzēja četras stundas, lai saņemtos uzrunāt pirmo pasažieri!”smejas Eva. Taču beigu beigās viņa to izdarīja, un priekšā sēdošajai sievietei pasniedza vienkāršu, brūnu kladi un pildspalvu.
Klades iekšpusē bija īss Evas raksturojums un tālākās norādes:
1. Izlasi iepriekšējo stāstu
2. Atbildi uz uzdoto jautājumu
3. Nodod kladi blakussēdošajam cilvēkam
4. Ja nevēlies neko ierakstīt, padod tālāk
5. Beigās atdot Evai vietā 42E
Patiesi vārdi un stāsti
Kopumā savos stāstos par medusmēnešiem, bērniem, laulībām un bildinājumiem dalījās 33 cilvēki. “Es biju pārsteigta par to, cik atklāti cilvēki bija par savu personīgo dzīvi.” stāsta Eva. “Es atceros vienu stāstu, kurā sieviete pieminēja savu vecāku apciemošanu Jorkšīrā un kur pēc tam bija pierakstīts:”Man šķiet, ka tā bija pēdējā reize, kad es redzēju savu tēvu”. Manuprāt, tā ir ļoti personīga lieta, ko stāstīt svešiniekam,” turpina Eva. “Kādā citā stāstā kāds puisis rakstīja, ka viņš dodas uz Sanfrancisko, lai bildinātu savu draudzeni. Pēc šī stāsta sekoja vairāki laimes vēlējumi, apsveikumi un uzmundrinājumi. Ir dīvaini, cik ātri iespējams izveidot šādu draudzību, ja ikviens pret situāciju attiecas atvērti un zinātkāri.”
Īpašs brīdis
Kellija Barfute, kas ceļoja ar savu jaunlaulāto vīru, kladē ierakstīja :”Divas dienas pēc kāzām es sēžu šajā lidmašīnā, lai dotos medusmēnesī. Puisim vietā 59A novēlu veiksmi ar bildinājumu, ceru, ka viņa teiks, jā! Ir labi redzēt, cik ļoti šāda klade cilvēkus var savest kopā un iedvesmot pastāstīt savu stāstu. Un mans jautājums ir šāds – ja tev būtu iespēja savam bērnam iemācīt tikai vienu lietu, kas tā būtu? 60A&60B” Kellija domā, ka šāda ideja ir ļoti lieliska. “Tā tiešām lika aizdomāties par pārējiem pasažieriem, viņu stāstiem un kāpēc viņi atrodas tieši šajā lidmašīnā.”
Neiedomājami satraukta
Kurš bija Evas mīļākais stāsts? Šis gods tika Flosijai Viljamsonei, kas bija ceļā, lai sāktu jaunu dzīvi pasaules otrā malā ar vīrieti, ko satikusi tikai pirms sešām nedēļām. “Es dodos uz Sanfrancisko, lai pēc tam lidotu tālāk uz Jaunzēlandi,”rakstīja Viljamsone,”šajā ceļojumā es dodos jau otro reizi šajā mēnesī, jo pirmajā reizē es iemīlējos. Tas viss izklausās ļoti saldi, bet es pārceļos uz otru pasaules malu, lai uzsāktu dzīvi ar vīrieti, ko mīlu. Ja es varētu ievēlēties vienu vēlēšanos, tad es gribētu, lai katrs atrod savu īpašo cilvēku un saņem drosmi pamest visu un būt laimīgam.Novēliet man veiksmi! Rakstīja laimīga, nedaudz traka meitene vietā 62G.”
Viljamsone šo kladi atceras ļoti labi. “Es stundām skatījos, kā klade tika nodota no rokas rokā un katra cilvēka reakciju to saņemot,”viņa stāsta,”es biju lidmašīnas beigās, tāpēc pagāja ļoti ilgs laiks, kamēr tā nonāca pie manis. Es satraucos par to, ka aizmigšu un palaidīšu garām savu iespēju ierakstīt kladē. Es izlasīju daudzus no šiem stāstiem, tik daudz jubileju, medusmēnešu. Man ļoti patika stāsts par puisi, kurš devās bildināt draudzeni. Tiešām likās, ka gaisā virmo mīla.”
Evas Liparovas nākamais uzdevums ir atrast pārējos cilvēkus, kas ierakstīja savu stāstu viņas kladē. “Es domāju, ka visu cilvēku atrašana un stāstu nodošana viņu rokās būtu labs veids kā pateikt paldies. Galu galā arī viņi ir šī projekta veidotāji.”
