Pierastā komunikācijas forma mūsdienu sabiedrībā, kad vīrietis runā, un, ja uzskata, par nepieciešamu, pārtrauc, bet sieviete pieklājīgi uzklausa, traucē sievietēm iegūt veiksmi un panākumus gan finansiālajā, gan personīgajā sfērā. Tā uzskata Soraija Čemali.
Soraija Čemali (Soraya Chemaly) – rakstniece, „The Speech Project” direktore, raksta par sieviešu tiesībām, par savstarpējām attiecībām starp dzimumiem un nevienlīdzību.
Piektajā klasē es ieguvu balvu –„Vispieklājīgākā meitene skolā”. Mans brālis tajā pašā laikā bez jebkādām balvām tika uzskatīts par klases lielāko klaunu. Mums bija tipiskas lomas sabiedrībā – „jaunā lēdija” un „antiņš”. Tā bija visu laiku. Meitenes vienmēr audzina ļoti stingri, stingrāk kā puišus. Viņām no agras bērnības māca dot vietu citiem, uzmanīgi klausīties, nerunāt rupjības un nepārtraukt. No zēniem tamlīdzīgu paklausību neviens negaida. Citiem vārdiem, mēs mācām meitenēm būt paklausīgām, bet zēniem – dominēt.
Nonākot jauktā sieviešu un vīriešu kompānijā, es patstāvīgi saskaros ar to, ka vīrieši mani vienmēr pārtrauc. Aiz ziņkārības es pat apņēmos rakstiski fiksēt visus tamlīdzīgus gadījumus, un biju pārsteigta, cik bieži tas notiek. Īpaši acīs krīt tas, cik bieži mani pārtrauc, kad apkārt atrodas vēl citi vīrieši.
Šī kaitinošā tendence iet roku rokā ar vēl vienu – vīrieši, kas neskatās acīs! Piemēram, oficiants restorānā, kas uzrunā tikai vīrieti pie galda, un ignorē viņa pavadoni. Nesen kādā kompānijā, kurā bija 5 cilvēki un es biju vienīgā sieviete, piedzīvoju situāciju, kad viens no vīriešiem visu laiku izlikās it kā manis tur nebūtu.
Divi šie veidi, kā izrādīt dominēšanu sarunā, kā likums, iet kopā ar vēl vienu. Sieviete runā skaidri un gaiši, bet neviens viņu nedzird. Pēc pāris minūtēm, kad šo pašu domu atkārto vīrietis, viņā klausās ar pilnu uzmanību, izsaka atzinību vai sāk izteikt pretēju viedokli.
Vienā no sociālajiem tīkliem es ieraudzīju šādu zīmējumu: sieviete un pieci vīrieši sēž pie apaļā pārrunu galda. Paraksts zem bildes bija šāds: „Tas ir lielisks piedāvājums, Trigsas jaunkundz. Varbūt kāds no šeit klātesošiem vīriešiem vēlēsies to paveikt.”
Nedomāju, ka ir kāda sieviete, kas nav atradusies tamlīdzīgā situācijā. Ieradums pārtraukt un teikt garas runas bieži vien novēro tiem, kuriem ir priekšrocības sociālajā statusā. Piemēram, vīrietis – ārsts vienmēr pārtrauc pacientus, bet pacienti, savukārt reti pārtrauc ārstus. Tikai, ja ārsts ir sieviete. Šajā situācijā viņa pārtrauc mazāk, bet viņu pārtrauc daudz biežāk.
To pašu var veikt par biroja darbiniekiem. Vīriešus – priekšniekus reti pārtrauc viņu padotie, vēl jo vairāk sievietes. Bet sievietes – priekšnieces patstāvīgi pārtrauc viņu vīriešu kārtas padotie. Šai manierei, kā vest sarunas, kas piemīt vairumam vīriešu ir pat īpašs termins – mansplaining (angl. „runāt neiecietīgi”, mācīt dzīvot, dot nelūgtus padomus).
Pirms vairākiem gadiem slavens valstsvīrs no ASV Larijs Sammers (Larry Summers), nāca klajā ar provocējošu paziņojumu: „Sievietes nevar nodarboties ar matemātiku”.
Par atbildi Bens Barres publiski izstāstīja par savu pieredzi darbā ar zinātnieku sabiedrību – sākumā no sievietes skatupunkta, bet vēlāk, pēc dzimumu maiņas operācijas, jau kā vīrietis.
Kad viņa bija Masačūsetas Tehnoloģijas Institūta studente Barbara Barresa, viņa izpildīja ļoti sarežģītu matemātisku uzdevumu, un viens no profesoriem izmeta sekojošu frāzi: „Droši vien tavs bojfrends to atrisināja tavā vietā!” Pēc vairākiem gadiem, kad viņa bija jau vīrietis, Bens uzstājās zinātnieku sabiedrībā ar runu. Publika viņu ļoti labi uzņēma, un viņš dzirdēja, kā viens no klausītājiem teica otram: „Viņa zinātniskais darbs ir daudz labāks kā viņa māsai.” Noslēgumā Barress atzīsies, ka galvenā priekšrocība esot vīrietim ir tas, ka tagad viņš var „pabeigt veselu teikumu bez tā, ka viņu visu laiku pārtrauc kāds vīrietis.”
Nav grūti saprast, kāpēc tik daudziem vīriešiem ir tieksme uzskatīt sevi par ģēnijiem, kuru vārdiem ir daudz lielākas tiesības uz eksistēšanu kā sievietes vārdiem. Tas sākas bērnībā, un nekad nebeidzas. Vecāki pārtrauc meitenes divas reizes biežāk kā zēnus, un stingrāk seko, lai viņas pieturas pie pieklājības normām.
Pieaugot šie zēni un meitenes pārvēršas par vīriešiem, kuri runā ilgāk un vairāk kā sievietes (klasē, birojos, valsts iestādēs, valdībā un nemaz nerunājot par reliģiskām organizācijām).
Sieviešu runas neizsauc tik lielu uzticību sabiedrības acīs, tai bieži nepietiek autoritātes. Kad kompānijā sanāk kopā darba grupa aktuālas problēmas atrisināšanai, statistika rāda, ka vīrieši runā par 75% vairāk nekā sievietes, un kā likums – tas negatīvi atsaucas uz lēmumiem, kas tiek pieņemti. Lūk, kāpēc, pētnieki nāk pie secinājumiem, ka „sēdēt pie galda vēl nenozīmē to pašu, ko gūt balsstiesības pie galda.”
Pat kino un TV aktieri vīrieši ekrānā biežāk pārtrauc savus kolēģes, un aizņem ne tikai pašu ekrāna laiku vairāk, bet arī laiku, kas ekrānā tiek pavadīts runājot. Tas pats atkārtojās sociālajos tīklos, twitterī cilvēki daudz biežāk dalās ar vīriešu ierakstiem nekā sieviešu.
Rezultātā pieaugušām sievietēm, lai gūtu panākumus (iemācītos vest pārrunas, pieprasīt augstāku darba samaksu utt.) nākas pielikt lielus pūliņus, jo viņām ir jāaizmirst bērnībā iemācītās uzvedības normas, un jāiemācās vīrieša manieres kā vest pārrunas.
Mazo meiteņu mammas bieži vien vaicā man, ko būtu jāiemāca meitenēm, vai ko viņas pašas, pieaugušas sievietes var izdarīt, lai pastāvētu par sevi, iegūtu pārliecību par sevi un saviem dzīves uzskatiem. Es viņām atbildu: katru dienu mācieties izteikt šos vārdus:
- Nepārtrauc mani;
- Es to tikko kā pateicu;
- Nevajag paskaidrojumus.
Man šķiet, šīs trīs frāzes var nest labumu gan meitenēm, gan zēniem, nerunājot nemaz par pieaugušajiem.
