1956. gadā Indijā piedzima zēns Gopala Gupta. Viņš nerunāja līdz divu gadu vecumam, taču vecāki viņu uzskatīja par visnotaļ normālu bērnu. Taču reiz atgadījās kas dīvains. Vecāki uzaicināja dažus ciemiņus uz pusdienām un kādā mirklī palūdza Gopalu aiznest tukšās ūdens glāzes. Taču Gopala kļuva ārkārtīgi nikns – nometa glāzes zemē, sacīdams: “Esmu bagāts cilvēks, un man nav jāveic visādi melnie darbi! Priekš tā man ir daudz kalpotāju.” Vecāki bija šokā.
Tad zēns sāka stāstīt par sevi iepriekšējā dzīvē. Viņš bijis viens no trim brāļiem Šarmām un dzīvojis Mathurā, pilsētā, kas atrodas aptuveni 160 kilometru attālumā no Deli. Ne Gopala, ne viņa vecāki nekad nebija bijuši šajā pilsētā. Zēns sacīja, ka viņam ar brāļiem piederējis ķīmijas uzņēmums ar nosaukumu “Sukh Šančarak”. Un tad viņš paziņoja kaut ko šokējošu: jaunākais brālis viņu nošāvis!
Lai pārbaudītu dēla sacīto, viņa tēvs uz vairākiem gadiem devās uz Mathuru, uzmeklēja uzņēmumu ar minēto nosaukumu un atklāja, ka tāds patiešām pastāv. Tur viņš sastapa tirgošanas menedžeri misteru Pataku un pastāstīja viņam nedaudz no tā, ko bija sacījis dēls. Dzirdētais Pataku ļoti iespaidojis. Viņš pierakstīja Gopalas tēva vārdu un adresi un nodeva to Šaktipala Šarmas atraitnei Subhadrai. To visu izdzirdot, viņa bija ārkārtīgi ieinteresēta un devās uz Deli, lai satiktos ar pašu Gopalu.
Zēns stāstīja dažādas lietas, kas precīzi sakrita ar viņas dzīves notikumiem, minot pat ļoti intīmas detaļas. Noskaidrojās, ka tieši pirms tam, kad Šaktipalu Šarmu nošāva, viņš teica, ka gribējis aizņemties no viņas naudu. Kad Subhadra to izdzirdēja, viņa paģība, jo bija ārkārtīgi pārsteigta, ka kaut kāds mazs zēns no Deli var zināt visas šīs detaļas. Vēlāk Gopala aizbrauca uz Mathuru. Viņš pats atrada ceļu uz Šaktipalas Šarmas māju, un, kad viņš tur nonāca, ģimene nolēma sarīkot viņam vēl vienu pārbaudījumu. Viņi rādīja Gopalam dažādu cilvēku fotogrāfijas, kuriem bija kāds sakars ar Šaktipalu Šarmu, un Gopala patiešām spēja visus šos cilvēkus identificēt. Tad viņš devās uz ķīmiskā uzņēmuma kantori un parādīja precīzu vietu, kur stāvējis Šaktipals Šarma, kad viņu nošāva, un to vietu, kur strādāja viņa brālis Bradžendrapals, kad viņš izšāva no pistoles.
Interesants ir arī kāds gadījums Aļaskā, kas pierāda, ka liecības par iepriekšējiem iemiesojumiem var būt iegravētas mūsu ķermenī. Korle Čatkins jaunākais noskaidroja, ka iepriekšējā iemiesojumā bijis Viktors Vinsents. 1945. gadā viņš jau bija tuvu nāvei. Jūtot savu drīzo aiziešanu, viņš devās apciemot kādu savu paziņu, jaunu sievieti, un sacīja viņai, ka drīz pārdzims kā viņas dēls. Lai viņa būtu pārliecināta, ka atpazīs viņu nākamajā dzīvē, viņš pacēla kreklu un nodemonstrēja viņai īpašu zīmi uz savas muguras, sacīdams, ka viņa viņu atpazīs pēc šīs rētas, kad viņš būs viņas dēls nākamajā dzīvē. Turklāt tā bija nevis kāda dzimumzīme, bet ķirurģiskās operācijas rezultāts – bija skaidri saredzamas šuves. Vēl viņš sievietei parādīja rētu uz virsdegunes, kas arī bija operācijas rezultāts – asaru dziedzera likvidēšanas sekas. Sievieti sauca misis Čatkina, un viņa atcerējās šīs zīmes.
Drīzumā sirmgalvis patiešām nomira, bet 1947. gada decembrī viņai piedzima dēls, kuram bija tieši tādas pašas rētas un tieši tajās pašās vietās, kuras viņai reiz bija demonstrējis vecais Vinsents. Pieaugot zēns jau pats atminējās, ka iepriekšējā dzīvē bijis Viktors Vinsents. Tāpat viņš spēja atcerēties daudzus cilvēkus, kurus bija pazinis iepriekšējā dzīvē…
