Sieviete seksā ir izvēlīga. Viņas sekss ir daudzslāņains. Tajā svarīgākais nav vis partneris, bet – pati sieviete.
Vīrieša pieskārieni iedzīvina viņas pašas priekšstatu par savu ķermeni. Kad vīrietis saņem rokās sievietes krūtis, viņa sajūt ne tik daudz partnera rokas, cik pati savas krūtis. Tās skaistumu vai trūkumus. Viņa pasniedz sevi vīrietim un prasa no viņa īstu sajūsmu par savu ķermeni. Tieši šī nekautrīgā un neslēptā vēlme pašai baudīt seksā sievietēm ir raksturīga. Viņas kailums – ne tikai fiziskais, bet – atvērtība kopumā vienmēr ir viņas lielais trumpis. To paredzējusi pati daba, un no tā nav vērts baidīties. Lielā mērā patieso sievietes seju var ieraudzīt, tikai mīlējoties ar viņu. Tajā brīdī viņa ir patiesa.
Diemžēl šāds apraksts atbilst arvien mazāk un mazāk sieviešu. Runa ir par sievietes patiesumu un tīrību seksa laikā, to saprotot ne ar fizisku nevainību, bet gan sava veida sievietes kermeņa uztveres dievišķošanu. Un runa nav arī par vaļību vai mūsdienu visa pieejamību. Vienkārši sievietes ir pārstājušas sevi mīlēt, kā viņas to pelnījušas. Viņu raizes par pelēko ikdienu piespiedušas viņas noticēt savai maznozīmībai. Taču pat mātes loma nav vērta vairāk par galveno – sevis pašas izbaudīšanu, pieņemšanu. Mēģinājumi uzminēt vīriešu stereotipus, tā vietā lai tos veidotu, novedusi sievietes pie iekšējā tukšuma.
Viņas pašas ir piekritušas banālai vīriešu vajadzību apmierināšanai, nepacenšoties iet dziļumā. Tajā ir arī sava daļa vīriešu vainas. Taču ne to, kuri ir tieši un attiecas pret sievietēm kā pret medījumu, bet gan to, kuri iegalvojuši, ka kaut kāda īpaša sievietes ķermeņa uztvere rodas tieši vīriešos. Šie kaitinošie meļi ar velnišķo šarmu veido sievietēs gandrīz neapgāžamu vīrieša-estēta tēlu. Viņi mīl sievietes, izjūt viņas un attiecas kā pret dievietēm. Viņi atklāj viņu slēptākās vēlēšanās. Viņi iededzina kaisles ugunis. Taču tā ir inde sievietes iedabai.
Sievietes skaistuma uztveres estētiskums nav iespējams bez sievietes. Vīrietis ir acis, nevis vārdi, kā pieņemts uzskatīt. Sieviete nemīl ar ausīm, viņa mīl ar sirdi un galvu. Tieši sieviete izvēlas un sev pienes baudu. Caur viņas baudu pret sevi vīrietis atklāj viņā jaunas un jaunas robežas. Lai cik patīkami nebūtu ticēt tam, ka vīrietis, iekārdinot sieviete, kaut ko viņā atklāj un darīs to atkal un atkal, ir vērts tomēr no šīs domas atteikties. Lai kā negribētos paslēpties aiz šīs izkārtnes par vīrieša dievišķošanu, tas ir mīts. Vīrieši – tas ir intelekts, darbības, uzticība un atbildība.
Katru reizi, kad sieviete atdodas vīrietim, viņai tam vajadzētu būt kā atklājumam par sevi pašu. Viņas ķermenis, kustības, izjūtas – tā ir daļa, neatņemama no viņas būtības, kura mīlējoties atklājas ar dabas patiesumu, tīrību. Nav nekādas noteiktas īpatnības, ir tikai individualitāte. Viņa ir tā, kurā iemīlas vīrietis. Tā ir viņa, kuru viņš var patiesi ieraudzīt. Stereotipus varam atstāt tiem, kuri nav prasīgi pret sevi, kuriem pietiek izmantot izdevīgas pozas un seksa veidus, un mehāniski īstenot nepieciešamos paņēmumus. Ir vērts lūkoties dziļāk.
Atklāt izjūtu unikalitāti sevī un caur to iegūt arī vīrieša baudījumu. Sekss – tā ir apmierinājuma harmonija, nevis dzimumu harmonija. Vīrietis vienmēr ir patērētājs un kalps. Viņš seko sievietes ķermenim un viņas vēlmēm. Viņš ir kā mainīgais lielums, kuru nosaka pati sieviete.
Un tajā nav nekā graujoša abām pusēm. Sieviete paliek patikā pret sevi un izvēlīgumā, bet vīrietis uz laiku ir iesaistīts viņas izvēlē. Vīriešiem ir vērts atteikties no vēlmes sievieti redzēt kā padevīgu un atkarīgu. Tā ir viena no rupjākajām vīriešu kļūdām – domāt, ka sieviete var viņam piederēt uz mūžiem.
