“Es esmu tāda sliiiiiiiiinka… Mierīgi varētu uzvarēt slinkuma čempionātā. Visus pārspēšu apātijā. Uzstādīšu pasaules rekordu bezdarbībā”. Lielisks variants kā vājumu pārvērst par spēku. Var kļūt par visu sliņķu iedvesmotāju. Taču labāk rīkosimies savādāk. Vēl interesantāk, un iziesim no pasivitātes kā īstas uzvarētājas!
Slinkums, gribas trūkums, vai kas man traucē rīkoties?
Atbilde it kā atrodas pašā virspusē. Nedaru, tātad negribu. Bet kā gan var negribēt kustēties, strādāt, ar sevi, vingrināt ķermeni, sasniegt panākumus? Kā var dienām ilgi vāļāties gultā, tikai retu reizi aizdegoties ar kādu ģeniālu ideju?
Patiesībā tas ir reāli. Un daudzas no mums ir saskārušās ar slinķa dzīvesveidu. Tikai iemesli tam ir dažādi.
Pasivitāte var būt smagu pārdzīvojumu rezultāts. Šķiršanās, tuva cilvēka nāve, atlaišana no darba. Vai arī viss vienlaicīgi. Cilvēks salūzt apstākļu ietekmē un kļūst par dārzeni. Iespējams, zaudē dzīves jēgu, grimst skumjās un bēdās un negrib redzēt nākotni.
Apātija var pāriet pāris nedēļās vai mēnešos. Tā var pārvērsties par ieradumu. Tad apziņa uz daudziem gadiem ieslīgst miegā, sapņi pazūd un viss pamirst, draudzenes melnā mantijā ar izkapti rokā, gaidās.
Taču jebkuru ieradumu var izmainīt! Un, ja iekšā mīt stingra apņemšanās pārvarēt bezdarbību, tad pietiek vien uzzināt, kas tam tieši vajadzīgs un maigi ievilkt sevi atpakaļ dzīves bangās.
Plaša redzējuma trūkums kā pasivitātes iemesls
“Kad nezini, kā dēļ tu dzīvo, tu dzīvo kā nebūt, dienu no dienas, priecājies par to, ka pienāk nakts un miegā varēsi iegremdēt garlaicīgo jautājumu par to, kāpēc dzīvoji šo dienu un kāpēc dzīvosi rīt”.
I.A.Gončarovs “Ablomovs”
Vēl viens totāla slinkuma iemesls – sava ceļa neizpratne. Nespēja noformulēt visas savas dzīves mērķi. Ja nezinu, kā dēļ es dzīvoju, tad kāpēc man vispār kaut ko darīt?
Ir tādi cilvēki, kuriem nepietiek vien ar to, ka vienkārši jānopelna nauda, jāizveido ģimene, jāizaudzina bērni un svētdienās jādodas uz kino vai baznīcu. Viņu dvēsele vēlas ko vairāk. Bet tad, kad tie nesaprot, ko tieši viņiem vajag laimei, tad var pārstāt dzīvot aktīvu dzīvi.
Sākumā okupēt dīvānu, ģeniālas idejas meklējumos, diendienā gremdēties sapņos, iedomājoties sevi visdažādākajos ampluā – aktieris, uzņēmējs, ģeniāls koučs, bestselleru autors… Varbūt arī mēģina kaut ko. Taču visbiežāk piekūst no šāda veida izklaidēm, ne no kā negūstot spēcīgu impulsu.
Te nu atnāk īsta apātija. Cilvēku aprij sajūta, ka nevari šai pasaulei neko dot. Dzīves misija nav atrasta, nav vēlēšanās atgriezties “vāveres ritenī”. Es te vēl nedaudz pagulēšu.
Pirmais likums, lai uzvarētu pasivitāti: atrast jēgu
Lai kāds iemesls būtu slinkumam un apātijai, izeja vienmēr ir. Un pirmais, kas palīdzēs to atrast – ir saprast savas dzīves jēgu. Kā dēļ es esmu? Kādai misijai es esmu dzimis?
Jā, šis ir ļoti sarežģīts jautājums, uz kuru atbilde neatnāks uzreiz. Taču, vai patiešām viss ir tik miglaini? Var izdomāt sev “pagaidu” mērķi, kura dēļ kaut vai nedaudz sagribētos kaut ko darīt. Vai arī atrast universālu, iespējams, pat nedaudz banālu tieksmi, kas iedvesmo kustībai uz priekšu.
Ko tu domā par tādu ideju: “Kļūt par savu labako versiju?” Tikai iedomājies, kas tu varētu būt ideālajā variantā. Tas taču ir vesels aizraujošs mūžu garš ceļš! Darbs ar savu ķermeni, pašizaugsme, apmācība, sevis izmēģināšana tajās jomās, kas jau sen tevi vilina… Un nekādu ierobežojumu, var darīt visu, ko gribās. Tādā kustībā pats no sevis atradīsies kāds lielāks, globālāks, individuāls mērķis.
Padomā par bērniem, par mīļoto ciilvēku, vecākiem, draugiem. Šie cilvēki var kļūt par spēcīgiem motivatoriem. Pirmajā laikā – par galvenajiem motivatoriem. Un tad, kad būsi atguvis spēkus un nostāsies uz kājām, viņi kļūs par atbalstu tavā dzīves misijā.
Kā vēl atbrīvoties no pasivitātes? Atgriezt savu gribasspēku
Ablomova sindroma gadījumā atrofējas gribas muskulis. Un lai arī esam maigas būtnes, nedaudz spēcīgā Atlanta mūsos nenāks par ļaunu.
Patiesībā nav nemaz tik grūti iemācīties pārvaldīt savas sajūtas, vēlmes un uzmanību. Ir sevi labi jāizzin un jāsaprot, kā tieši pazūd gribasspēks, kas ir cēlonis tam, ka notiek sabrukums un kā iemācīties sevi kontrolēt.
Par lielisku palīgu šeit var kļūt Keliijas Makgonigalas grāmata “Gribasspēks”
(To izlasīt var šeit krievu valodā: http://www.mann-ivanov-ferber.ru/books/mif/thewillpowerinstinct/)
Autore vairākus savas dzīves gadus ir veltījusi gribasspēka pētījumiem, ir vadījusi papildizglītības kursus un pateicoties daudzu studentu pieredzei, sapratusi, kā darbojas kārdinājumu mehānisms.
Izlasot grāmatu, jūs sapratīsiet, ka paškontroles trūkums nav netikums, bet gan dabisks cilvēka stāvoklis, kuru var iemācīties pārvaldīt. Un tāpat saņemt daudz vertīgu padomu kā sadraudzēties ar gribasspēku.
Un vēl daži padomi, kas palīdzēs uzvarēt pasivitāti
Apātija jau ir gatava pacelt rokas un iesaukties: “Padodos!!” Taču, ja šajā brīdī tu apstāsies, tā atkal saņemsies spēkā un uzbruks. Neatstāsim tai šādas iespējas – arsenālā ir vēl daži ieroči.
Fokuss uz pozitīvu
Pasīvi cilvēki mīl sev pārmest. Viņi pastāvīgi domā par savu slinkumu, par neizdarītajiem darbiem un pie sevis skaita…. “Kas ar mani notiek? Kas ir ne tā? Kāpēc es esmu tāda muļķe? Tāda sliņķe?”
Viss ar tevi ir kārtībā un neesi tu muļke. Par to vari pārliecināties, ja ieslēdz pozitīvo domāšanu. Atceries un pieraksti savas uzvaras – jebkura lieluma. Atceries savus talantus, kas tev labi padodas. Un pat slinkajās dienās atradīsies labie darbi, kurus esi paveikusi, atklājumi, ko esi veikusi. Paslavē sevi, noglaudi sev galvu par to, ka apzinies to, par to, ka vēlies mainīties. Tā jau ir 50% uzvara!
Instrumentu apzināšana
Mēs jau pamēģinājām noskaidrot mērķi. Tagad padomā, kas tev ir nepieciešams tā sasniegšanai. Sāc ar lietām, kas ir šajā etapā. Piemēram – došanās uz sporta zāli – vēl pagaidām tas ir pārāk dārgi, taču šobrīd internetā ir video rullīši, kurus var izmantot, vingrojot mājās – pa 20, 30, 40 minūtēm dienā. Hanteļu vietā vari izmantot ūdens pudeles (tā mēs darām arī savos treniņos), bet paklājiņa vietā – parasts dvielis.
Te nu atkal strādā koncentrēšanās uz pozitīvo. Domā par to, kas tev jau ir, lai sāktu darboties. Un neiegrimsti ciešanās, domājot par to, ka tev nav naudas, nav inventāra vai piemērota apģērba. Izpildi pirmos soļus un tiem līdzi nāks viss pārējais.
Atrast domubiedrus, atbalstītājus un palīgus
- Kopā sanāk labāk. Pat tad, ja blakus ir cilvēki, kuri tiešā veidā nevar palīdzēt, viņi var atbalstīt tevi ar vārdiem, apskaut tevi un patiesi ticēt tam, ka tev izdosies.
- Esi kopā ar tiem cilvēkiem, kuri tevī redz spēcīgu personību. Tie pacels tavu pašapziņu un bez ironijas pados tev roku, ja kaut kas nesanāks.
- Vēl labāk, ja tu atradīsi sev palīgu. Treneri, skolotāju, kouču, kurš dos tev zināšanas un kontrolēs, lai darbības tiek veiktas pareizi.
- Var atrast cilvēku – domubiedru, kurš tāpat kā tu iet šo ceļu un negrib vairs būt pasīvs. Jūs varat kļūt atbalsts viens otram, dot viens otram uzdevumus, atskaitīties par to izpildi.
Un nekādā gadījumā nevajag ienīst savu pasivitāti. Katram ir savs unikāls gadījums. Varbūt tu esi lellīte, kas gaidīja savas burvju pārvērtības? Un šis pasivitātes laiks bija vajadzīgs lai uzkrātu spēkus, lai pietiekami atpūstos pirms savas īstas dzīves sākuma, kas pilna dzīvības, enerģijas un laimes.
Klausies sevī un izej no sava kokona mirklī, kad sirds to liek un šo briesmīgā slinkuma periodu uzskati par unikālu un lielisku pieredzi. Nekas nenotiek nejauši un nelaikā – visam ir savs īstais laiks. Un visam ir sava vieta. Un, ja jūti, ka pienācis laiks izplest spārnus, tad dari to un sasniedz tās virsotnes, kas tev ir svarīgas un ko jūt tava sirds.
Tulkoja: Ginta FS
