Kā būt labiem vecākiem? Mēs varam atrast daudz grāmatu, kurās būtu aprakstīts, kā padarīt savu bērnu dzīves labākas un laimīgākas. Bet, kas ir tās lietas, kas vieniem ļauj saglabāt ar bērniem labas attiecības, kamēr citiem tā ir problēma?
BĒRNA EMOCIONĀLĀ STĀVOKĻA APZINĀŠANĀS
Lai bērns spētu emocionāli stabili attīstīties, vecākiem ir jāspēj viņus saprast un bērnu emocijas ievirzīt pozitīvā gultnē. Tādējādi ar laiku bērns pats iemācīsies savas emocijas regulēt. Kad bērns izrāda kādu emociju, vecāki to var izmantot kā iespēju pietuvināties. Ja bērns priecājas, priecājies līdzi. Ja bēdājas, noskaidro iemeslu.
Protams, tas ne vienmēr ir viegli, jo bērni savas patiesās emocijas var arī slēpt. Piemēram, vakarā viņš var uztaisīt lielu drāmu par to, ka viņam netiek ļauts skatīties televizoru. Bet patiesībā, iespējams, kaut kas slikts ir noticis jau iepriekš, skolā, un tādēļ viņš dusmojas. Bērns nevar mainīt to, kas noticis, tāpēc viņš savas dusmas izliek citos veidos. Vecāku uzdevums ir mēģināt pietuvoties un izrunāties.
Ļaut bērnam izstāstīt, kas noticis. Ilgtermiņā tas noteikti nāks par labu, jo bērns būs spējīgs ar vecākiem dalīties savos pārdzīvojumos. Viņiem ir jājūt, ka vecākiem rūp. Kad viņi jūtas droši, viņi jūtas par sevi pārliecinātāki.
BĒRNI VĒLAS ZINĀT, KA VAR PAŠI PIEŅEMT LĒMUMUS
Mūsu personība ir mūsos jau kopš brīža, kad piedzimstam. Taču tas, kas notiek apkārt, mūs ļoti ietekmē gan labi, gan slikti. Bērni nepārtraukti iemūžina savā prātā visu, ko redz un piedzīvo. Taču, viņiem ir jājūt, ka, neraugoties uz vecāku lūgumiem kaut ko izdarīt, viņi paši var kontrolēt savus lēmumus.
Piemēram, ja tu bērnam saki, lai neaiztiek gludekli, jo var apdedzināties, viņš tāpat varētu tam pieskarties. Tas tāpēc, ka viņš mācās, gūstot pats savu pieredzi. Viņiem ir jānotic tam, ka ir persona ar spējām kaut ko darīt un pašam tikt galā ar sekām. Labākais, ko vecāki bērnam var iemācīt ir tas, ka dzīvē ir gan labi, gan slikti lēmumi.
Visās šajās situācijās vecākiem ir jāsniedz bērniem atbalsts. Tas nenozīmē, ka ir jāļauj darīt visu, ko sirds kāro, bez jebkādām sekām. Tas nozīmē to, ka bērnam ir jāiemāca, kas ir labs un kas – slikts viņa rīcībā. Bērni, kas ir audzināti šādā veidā, jūtas drošāki par savām spējām. Viņi dzīvē prot cīnīties ar šķēršļiem. Tikai dažas minūtes dienā, lai šīs lietas ar bērniem izrunātu, ir zelta vērtē.
ROBEŽU NOSPRAUŠANA IR SVARĪGA
Vecāki nevar un nedrīkst piekāpties visām bērnu vēlmēm. Ir arī labs un pat veselīgs veids, kā pateikt „nē”. Piemēram, ja bērns ir iekārojis jaunu rotaļlietu, bet tu nevari to nopirkt, nevajag vienkārši atcirst „Nē!”. Bērnam ir jāpaskaidro, ka rotaļlieta ir tiešām jauka un ka, iespējams, kaut kad drīzā nākotnē viņš to varētu arī iegūt savā īpašumā. Var pieminēt arī to, ka, tikai tāpēc, ka nevari nopirkt rotaļlietu tagad, nenozīmē, ka bērna vēlme un lūgums ir nevērtīgs. Šāda runa ļaus viņam noprast, ka viņš ir uzklausīts un pamanīts. Un dažkārt uzmanība ir vienīgais, kas bērnam vajadzīgs.
Bērns, kuram tiek pievērsta uzmanība, arī tadā gadījumā, ja viņš nevar iegūt, ko vēlas, iemācās tikt daudzām lietām pāri. Viņš saprot, ka pasaule negriežas tikai ap viņu. Viņš izaug ar domu, ka, lai kaut ko iegūtu, pie tā ir jāstrādā.
Daudzi vecāki pieļauj kļūdu tad, kad vienkārši pakļaujas bērna raudāšanai, jo tā ir vieglāk. Ar bērnu ir jārunā un jāliek viņam saprast, kāpēc viņš nevar iegūt to, ko vēlas, uzreiz.
Bērni ir gudri. Viņi ātri iemācās manipulēt. Viņi zina, ka ar pāris raudieniem var iegūt to, ko vēlas. Vecāku uzdevums ir uztvert tos brīžus, apsēsties ar bērnu un izstāstīt, ko drīkst un ko, nē. Nevajag kliegt un padarīt drāmu vēl lielāku.
Protams, gan vecāki, gan bērni ir dažādi. Tāpēc, kas strādā vienam, otram var nepalīdzēt. Taču skaidrs ir viens – runāšana un uzticības vairošana palīdz. To ir jāatceras vienmēr.
Tekstu sagatavoja: Diāna Dieviete / Avots: Powerofpositivity.com
