Kalendārā jau atkal pāršķiram nākamo lapu un tas nepielūdzami vēsta, ka klāt decembris. Jau atkal?! Ir sajūta, ka tik tikko vēl dekorējām eglīti un dzērām šampanieti, vērojot salūtu, bet nu jau gads nepielūdzami ātri ir apskrējis vēl vienu loku. Kā jau visi decembrī, arī es arvien vairāk grimstu pārdomās par to, kāds šis gads ir bijis, ko esmu ieguvusi un kur – kļūdījusies.
Lai gan kļūdu, tostarp milzīgu, šogad netrūkst, varu teikt, ka visas šīs kļūmes man ir iemācījušas daudz – esmu iemācījusies tikt galā ar neparedzētām situācijām, iemācījusies celties, nopurināt kritiku (ņemot to vērā, taču nedzīvojot ar žulti) un turpinājusi iet uz priekšu – labāka, stiprāka, izturīgāka. Gluži kā vienā intervijā atzina Eva Strapcāne – Ikstena: „Kļūda ir vislielākā veiksme, kas ar tevi var notikt, jo tu no tā mācies. Izaugsme notiek brīžos, kad kļūdies un esi mazliet ārpus savas komforta zonas. Kad jūties drošībā, tu negribi sevi izaicināt, tu mierīgi dzer kafiju un dari savu darbiņu. Bet situācijā, kad steigšus jārod risinājums kādām neparedzētām problēmām, tu pēkšņi sāc domāt radoši un ārpus rāmjiem. Es negribu teikt, ka nebaidos no kļūdām, bet situācijās, kuras tu nevari paredzēt un kontrolēt, tu audz." Skan pārgalvīgi un izaicinoši, taču tā ir vistīrākā patiesība. Komforta zona vispār ir tāda smalka padarīšana. Kaut vai runājot par jaunākajām pārmaiņām manā dzīvē – kamēr brīvdienas pavadīju laukos, Rīgas dzīvoklis bija apgriezts kājām gaisā un atgriežoties mani gaidīja īsts pārsteigums. Pāris jaunas mēbeles, salabotas skapīša durvis, kuras vienmēr krita ārā un dažādi citi sīki, bet patīkami uzlabojumi. Mani kā īstu kontrolfrīku šīs izmaiņas sākumā izbiedēja ne pa jokam. Taču tad es apsēdos, ievilku elpu un pārlaižot skatu telpai, sapratu, ka viss taču izskatās lieliski! Tas, ja kādreiz lietas notiek pašplūsmā un pamatīgi iešūpo tavu komforta zonu, nav iemesls histērijas lēkmei. Ieelpa, izelpa… un viss taču būs kārtībā!
