Nedēļas nogalē savā lauku mājā kopā ar mīļoto vīrieti paveicām kaudzi grūtu, laikietilpīgu, tomēr ļoti vajadzīgu un noderīgu darbu. Tagad, atceroties to strādāšanu, šķiet, es darbojos tik aktīvi, kā var darboties tikai no Rīgas biroja izmucis pilsētnieks. Protams, vēl šodien man sāp visas maliņas, taču darbu pēcgarša ir laba. Tas tāpēc, ka zini – tu esi strādājis vietā, kur vienmēr būs patīkami atgriezties.
Tajā vakarā, kad darbi bija pabeigti, laiskojoties priedē iekārtajā šūpuļtīklā un mazliet malkojot savu iemīļoto sarkanvīnu, sajutos patiešām gandarīta un laimīga. Tieši šajā lauku mājā es bieži vien saprotu, ka lietas vai notikumi, kas satraukuši pilsētā, patiesībā nav tik nozīmīgi un svarīgi, lai par tiem daudz domātu un uztrauktos. Kad esi prom no pilsētas, daudzas lietas mierā un klusumā šķiet nesvarīgas. Tieši tāpēc ikvienai no mums varu novēlēt, lai uz visas lielās pasaules atrastos kāda vieta, tava miera osta, kuru tu varētu saukt par mājām un kurā tu vienmēr justos laimīga. 🙂
