Nesen ar kādu puisi man izvērtās interesanta diskusija par svētkiem, dāvanām un pašu dāvināšanas procesu. Par cik tuvojas Valentīndiena, daudzu meiteņu prātus nodarbina problēma, ko dāvināt savam vīrietim svētkos. Kamēr veikalu plaukti tiek pārpildīti ar "I love you" stilā apdrukātām krūzītēm, atslēgu piekariņiem sirds formā un mīkstajām mantiņām, kas nākušas taisnā ceļā no Ķīnas fabriku konveijeriem, aktuāls kļūst jautājums: kāpēc nereti par saviem mīļajiem atceramies tikai pienākuma pēc?
Bieži vien tieši 14.februāris, kas nepielūdzami tuvojas, ir galvenais iemesls, kāpēc vispār aizdomājamies, ka vajadzētu otram cilvēkam sagādāt ko īpašu vai pateikt ko mīļu un nozīmīgu. Pat tad, ja to nejūtam un ja tas viss ir tikai uzspēlēts teātris. Kurā brīdī attiecības kļūst par liekuļošanu un svētki par pienākumu? Romantika un Valentīndiena reizēm ir divas dažādas lietas, kurai vienai ar otru nav ne mazākā sakara. Tā notiek reizēs, kad svētki tiek izspēlēti pēc jau iestrādāta scenārija: nopērkam konkrētu skaitu sarkanu rožu, paēdam vakariņas noteiktā restorānā vai kopīgi izdzeram šampanieša pudeli, lai tikai pēcāk varētu atviegloti nopūsties, ka 14.februāra pienākums ir izpildīts. Šie scenāriji ir tik bezpersoniski, ka reizēm pat apsveikuma teksts tiek iegūglēts internetā, jo pašam to domāt nav spēka, laika un vēlēšanās.
Viss āķis ir attieksmē, pie šāda secinājuma nonācu pēc sarunas. To pašu šokolādi varam pa roku galam paķert kādā no lielveikaliem, taču varam arī rūpīgi izvēlēties, iesaiņot to, pasniegt ar īpašu attieksmi, lai saņēmējs jūt, ka dāvana patiesi nāk no sirds. Un šīs emocijas nebūt nav iespējams uzspēlēt!
Un kā domā tu? Vai svinēsi Valentīndienu un vai, tavuprāt, 14.februāra atzīmēšana nereti nekļūst par nepatīkamu pienākumu?
