Ne velti šorīt man bija ļoti grūti piecelties – izvīstījusies ārā no siltās segas, atklāju, ka uzsnidzis pirmais sniegs. Mani pārņēma tāda pavisam dīvaina sajūta, jo vēl tikai vakar priecājos par skaisto, silto un krāsaino rudeni. Jutos pat nedaudz vīlusies par balto sniegu visapkārt – likās, ka man kāds ar varu mēģina uzspiest ziemīgo sajūtu.
Braucot uz darbu, sapratu, ka šis īgnais un pelēkais sindroms ir pārņēmis ne mani vienīgo – paveroties apkārt, sāka pat likties, ka ap mani riņķo tikai drūmi un dusmīgi cilvēki. Kad to sapratu, pati nedaudz sapurinājos, sasparojos un mēģināju smaidīt un meklēt lietas, par kurām priecāties.
Tā padomājot, atklājās, ka ir taču ne mazums notikumu, kas ir mana smaida vērti – piemēram, pēdējā mēneša laikā esmu atklājusi teātra biļešu lētās cenas un ik nedēļu apmeklēju kādu neredzētu izrādi. Pagājušo nedēļu biju uz Dailes teātrī rādīto "Penelope un Diks" – nu ziniet, kārtējo reizi pārliecinājos, ka vīriešu un sieviešu attiecībās ir lietas, kas nemainās. Piemēram, tendence par uzmanības pievēršanu – ja mēs savam vīrietim visu laiku klūpam virsū ar savu lielo mīlestību, viņš tajā lielajā komfortā tiek izlutināts un ar laiku jūtās tik pārliecināts par savu vietu attiecībās, ka attiecību kopšanai un "uzfrišināšanai" sāk pievērst arvien mazāk un mazāk uzmanības. Taču, kā tiklīdz mēs vairs katru dienu neatgādinām, cik ļoti viņu mīlam, viņš sāk mazliet ausīties, nedaudz satraukties un attiecībām pievērst arvien vairāk uzmanības. Ja neticiet, izmēģiniet šo triku pašas – vismaz visām man zināmajām sievietēm tas ir iedarbojies!
Pavisam drīz kopā ar draudzeni došos uz vēl vienu Dž. Dž. Džilindžera izrādi "Lodes pār Brodveju" – nez, kādas gudrības sasmelšos no tās… 🙂
Lai jums jauka un krāsaina nedēļa!
