Kādu vakaru papētīju mobilā telefona īsziņu veidnes – gatavos tekstus, kurus, ja ļoti steidzies, vari izmantot nosūtīšanai. Starp "lūdzu, atzvani man" un "es kavējos" vismaz manā telefonā tiek piedāvāta arī opcija "es mīlu tevi." Nez, cik cilvēki to ir izmantojuši, nodomāju…
Man arī patīk pāris vārdos izteikt visas savas sajūtas, un es priecājos par bučām, samīļojieniem, labas nakts vēlējumiem un citām jūtu izpausmēm, kuras saņemu ar īsziņu starpniecību, taču "es mīlu tevi" iekļaušana starp frāzēm "kavējos" un "atzvani man" man patiešām šķiet gluži vai grēcīga. Kādai gan jābūt situācijai, lai cilvēkam nebūtu ko teikt savam dārgajam vai dārgajai un viņš īsziņai izmantotu mobilajā telefonā noglabāto tekstu "es mīlu tevi?"
Savukārt par pašu faktu, ka kāds mīlestībā atzīstas ar īsziņas starpniecību, es nemaz neuzdrošinos burkšķēt, jo man pašai ir bijušas reizes, kad šķiet, ka ar pāris vārdiem ar mobilā telefona starpniecību izdosies daudz labāk (un drošāk) pateikt to, ko jūtu. Vienīgi šādam solim ir krietni mazāka atbildības deva nekā, piemēram, sarunai aci pret aci, tāpēc to, cik sūtītajā tekstā ir sirdsskaidras patiesības un cik pārgalvīgas uzdrošināšanās tikai tāpēc, ka otram nav jāskatās acīs, jālemj katram pašam.
Starp citu, pagājušajā gadā Veronā uz laiku tika slēgta tā sauktā Džuljetas māja, kur it kā dzīvojusi Viljama Šekspīra traģēdijas Romeo un Džuljeta varone. Šāds solis tika sperts, lai tās sienas pilnībā attīrītu no mīlestības vēstulēm, kuras tur pielīmēja apmeklētāji. Tagad, pēc lielajiem tīrīšanas darbiem, mīlestības vēstuļu autoriem leģendārās ēkas tuvumā ir aizliegts atstāt kaisles un ilgu pilnās papīra lapiņas un nākas izmantot elektronisko pastu un īsziņas, jo nu atzīšanās mīlestībā tiek demonstrētas uz liela ekrāna Džuljetas mājas zālē. Laikmetīgi, vai ne?
