Izmisušas meitenes, kas lūdz naudu, Blaumaņa/ Kr.Barona/ Čaka ielas rajonā, kļuvusi par izplatītu parādību. Pēdējā mēneša laikā divas reizes mani uzrunājušas pēc paskata noraudājušās, pazaudējušās meitenes ap gadiem sešpadsmit septiņpadsmit, kuras lūdz naudu, lai tiktu līdz mājām. Tikai… man gadījās vienu no viņām atšifrēt.
Iegrimusi savās domās, es gāju pa Blaumaņa ielu, kad pēkšņi mani panāca līdzjūtību izraisoša balss: "Palīdziet, lūdzu!" Atskatījos, man pretī izmisis skatiens, acis knapi redzamas no kapuces apakšas, visādi citādi labi ģērbusies meitene. Viņa stāstīja, ka no Ādažiem ar draudzeni atbraukusi uz Rīgu, palikušas pa nakti pie draudzenes drauga, bet tas viņu apzadzis. Paņēmis naudu un pasi. Vai es nevarot iedot trīs latus, lai viņa tiek līdz Ādažiem?
Es stāvu un klausos un domāju: nu kāpēc mana iekšējā sajūta liedz uzreiz sniegties pēc naudas? Man nav žēl trīs latus, lai izlīdzētu meitenei, arī stāsts liekas ticams un izmisums ir gan acīs, gan balsī un stājā… bet nu kaut kas tomēr attur. Es vilcinos un nolemju vēl uzdot pāris jautājumu.
Prasu: kāpēc tu nezvani vecākiem vai draugiem, lai tev palīdz? Viņa: bet tas draudzenes draugs nozaga arī mobilo telefonu. Nu labi. Vēl paguvu nodomāt, ka es jau nu gan ietu uz policiju un mājās brauktu ar autostopiem, bet nu labi, varbūt meitenei tiešām bail. Un vispār – labs darbs ir labs darbs, un gan jau meitene, kurai es tagad palīdzu, arī kādreiz kādam palīdzēs. Jau sniedzos pēc naudas maka un tajā brīdī dzirdu: zvana mobilais telefons! Tas nav manējais. Ieskatos meitenei acīs: totāls izbīlis. Vairs ne miņas no izmisuma un čīkstulīgās balss.
Es saku: "Zvana tavs nozagtais mobilais telefons. Pasaki tiem cilvēkiem, kas zvana, lai palīdz tev tikt uz mājām." Skaidrs, ka viss stāsts bija izdomāts un meitene šādā veidā centās izkrāpt naudu no līdzjūtīgiem garāmgājējiem. Galvenais, ka viņa beigās pateica: "Labi." Un viss.
Visu ko bija gadījies redzēt, lūdzot naudu, bet jaunas meitenes, turklāt tik profesionālas tēlotājas – nekad.
