Nesen piefiksēju kādu interesantu parādību. Pēdējā laikā man patīk satikties ar cilvēkiem un parunāties. Ja agrāk sarunas ar ļoti aktīviem pilsoņiem bija par to, ko vēl varētu izdarīt, kā salikt prātus kopā, lai nopelnītu, un kādu vēl biznesu varētu izštukot, tad tagad pavisam citādāk: vienkārši par to, kā iet, un to, ko domā. Nu re, iespēju tagad maz, naudas kustība apstājusies, un cilvēki beidzot satiekas nevis tāpēc, ka vienam no otra kaut ko vajag, bet tāpēc, ka ir forši vienkārši pabūt kopā.
Kaut arī stress cilvēkos ir diezgan liels, tomēr šī brīža sarunas ir daudz cilvēcīgākas un tuvākas nekā "treknajos" laikos. Toreiz daudz nācās runāt par nākotni, plāniem un izaugsmi, un es dažreiz jutos kā tādā ātri skrienošā ritenī. Tagad šis skrējiens ir apstājies, cilvēki atvelk elpu un sapņo pieticīgus sapņus. Jautājumam "Kā tev iet?" pēkšņi ir mazliet cita jēga. "Paldies, labi," skan reti. Drīzāk gan seko stāsts par to, ar kādiem izaicinājumiem tagad jātiek galā, un kā cilvēki radoši pieiet esošajai situācijai, lai justos labi.
