Nesen satikos ar kādu draudzeni, kura pirms nepilniem diviem mēnešiem iestūrēja laulības ostā. Sajūtas pēc šāda lielā notikuma mēdz būt divējādas – vai nu tu lidinies septītajās debesīs un uz zemes nepavisam nevēlies nolaisties vai arī tevi ir pārņēmusi tāda kā iztukšotības sajūta, jo diena, kurai tu esi gatavojusies tik ilgi, vēloties, lai tavas kāzas būtu nevainojamas, ir paskrējusi gluži nemanot. Uz manu draudzeni vairāk attiecās otrais variants. Bet bija vēl kāds iemesls viņas nomāktībai.
Sarunas gaitā viņa man atklāja, ka šīs laulības patiesībā esot kompromiss. Pirmajā momentā īsti nesapratu, ko viņa ar to ir domājusi. Tāpēc pārjautāju: "Kāpēc kompromiss?" Draudzene man atbildēja: "Tāpēc, ka es nevarēju dabūt to, kuru vēlējos, bet viena pati palikt arī negribēju…" Godīgi sakot, šī atbilde mani šokēja. Tad jautāju, vai viņa savu vīru mīl. Uz ko viņa atbildēja: "Es īsti nezinu…" Man palika skumji, tomēr sirds dziļumos es ceru, ka viņiem viss vēl būs labi…
Nesen arī uzzināju, ka šķiras kāds man zināms pāris. Viņi gan nebija precējušies, bet vairāk nekā 10 gadus dzīvoja kopā. Un jau ilgāku laiku man bija sajūta, ka viņu attiecības un kopdzīve arī ir sava veida kompromiss – jo viņi katrs dzīvoja it kā pilnīgi savu dzīvi. No vienas puses, es pat priecājos, ka viņi izšķīrās spert šādu nopietnu (un ļoti grūtu soli) un sākt visu no jauna – cerams, ka šoreiz bez šāda veida kompromisiem.
P.S. Attiecību modeļi jau mēdz būt dažādi, un nav man tiesības nevienu nosodīt, tomēr es nezinu, vai šādas "uz kompromisu balstītas attiecības" īsti darbojas. Un kāda ir bijusi tava pieredze?
