Vasara ir tāds laiks, kad gandrīz vai katru nedēļu iekrīt kādas kāzas, kristības, dzimšanas dienas ballītes. Īsts svētku uzlidojums. Pirms pāris nedēļām bijām uz kādas mazas radinieces kristībām. Viss jau bija ļoti skaisti, kaut gan arī diezgan nogurdinoši (kristības kopā ar dievkalpojumu ilga kādu pusotru stundu), un tieši tad es vēlreiz aizdomājos par to, vai es kristītu savu bērnu (kurš nemaz nesaprot, kas ar viņu šajā brīdī notiek) vai nē.
Kad mazajai radiniecei (viņai nav pat vēl gadiņš) mācītājs tuvināja savu roku un teica Dieva vārdus, meitenīte visu laiku viņa roku grūda nost. Skats no malas bija tāds nedaudz komisks. No vienas puses jau var saprast, viņa grūda prom sveša cilvēka roku, bet, no otras puses, varbūt viņa nemaz negribēja, lai viņu kristī. Jo jautājums – "Vai jūs piekrītat, ka jūsu bērns tiek kristīts?" jau tika uzdots vecākiem, nevis bērnam.
Jā, laikam jau kaut ko tādu var izlemt tikai tad, kad tu pats esi izvēles priekšā – kristīt savu jaundzimušo bērnu vai nē. Es nenāku no pārlieku reliģiozas ģimenes, kaut gan arī es esmu kristīta. Tikai atšķirībā no šī mazā bērniņa, ar mani tas notika 18 gadu vecumā. Un es pati varēju izvēlēties, vai man to darīt vai nē. Un pie tam, es skaidri apzinājos, kādu soli es speru un ko tas viss nozīmē.
P.S. Kā ir ar tevi? Vai tu esi kristīta? Un vai tu esi domājusi par to, vai kristīsi arī savus bērnus?
