Es esmu no tiem cilvēkiem, kam vieglāk komplimentus ir dot, nevis saņemt. Jo, kad man kāds izsaka komplimentu, es mulstu un īsti nezinu, kā reaģēt. Ir gan viens izņēmums – komplimenti, ko izsaka mans vīrs, mani nemulsina, bet tikai un vienīgi iepriecina. Bet šoreiz stāsts būs par kādu negaidītu komplimentu, ko saņēmu pagājušajā nedēļā.
Tas bija visai grūtas darbadienas vakars, jutos piekususi, īgna, un man šausmīgi gribējās ēst. Nu galīgi nebiju savā labākajā formā. Pēdējiem spēkiem vilkos uz lielveikalu, lai nopirktu kaut ko vakariņām. Pie veikala diezgan ilgu laiku vēl runājos pa mobilo telefonu. Netīšām ievēroju, ka uz mani skatās kāds solīts kungs. Skatās un smaida. Padomāju, ka viņš laikam ir dzirdējis, kā runāju pa telefonu, un tāpēc smaida.
Lielveikalā atkal uzradās tas pats solīdais kungs un uzrunāja mani – tīrā itāļu valodā. Protams, nesapratu ne vārda. Tad viņš pārgāja uz angļu valodu un sāka man stāstīt, ka es esot ļoti skaista sieviete un aicināja mani uz tasi kafijas. Angļu valodā izteiktos komplimentus papildināja daiļskanīgi izteicieni itāļu valodā (kurus es, protams, atkal nesapratu). Tad, kad laipnā balsī pastāstīju, ka esmu precējusies un parādīju savu laulību gredzenu, kungs atvainojās un, bučojot man rokas, atvadījās.
Varbūt kādā citā reizē man tas viss šķistu kā parasta ārzemnieku uzmācība, bet toreiz man šis negaidīti izteiktais kompliments tik ļoti uzlaboja garastāvokli, ka aizmirsu par visu savu īgnumu un smaidot devos iepirkties.
P.s. Un kā ir ar tevi? Vai tev patīk saņemt komplimentus no pavisam svešiem cilvēkiem?
