Ir tādi cilvēki, kuri visu zina labāk. Vismaz viņiem tā šķiet. Parasti tādās situācijās, kad kāds man mēģina iestāstīt, ka man obligāti ir jādara tas un vēl šitais, jo man tā noteikti būs labāk, es cenšos pārvērst visu jokā, bet ko darīt, ja tas neizdodas?
Klasisks piemērs notika vakar, kad par spīti pamatīgām pavasara apaukstēšanās sajūtām devos apsveikt draudzeni vārda dienā. Viņa bija noīrējusi brīnišķīgu pirtiņu pie pašas jūras, kurā es ar lielāko prieku dotos jebkurā citā situācijā, bet vakar zināju – man tas beigtos ar necelšanos no gultas. Es taču pazīstu sava organisma resursus – pirts, protams, stiprina imūnsistēmu, taču tikai tad, ja to dara regulāri. Es pirtī eju tik reti, ka katru reizi tas man ir vesels notikums.
Taču pirts saimnieks – visnotaļ simpātisks un sirsnīgs vīrs – par visām varītēm sāka mani pārliecināt, ka arī man ir obligāti jāiet jānoperas (starp citu, pa ceļam tur vēl kāds gabaliņš jābrien pa aukstu jūru). Un ar parasto pieklājības frāzi „nē, paldies, šoreiz nē!” nepietika. Saimnieks kļuva arvien uzstājīgāks un uzstājīgāks. Lai taču es beidzot tielēties, es pati redzēšot, ka rīt būšot vesela kā rutks. Pirts izdzenot visas slimības. Un apņēmīgi sāka gatavot man speciālu tēju un priedes slotiņas. Bezierunu rīkojums īsti mačo garā.
Lai nesāktu kašķēties ar pilnīgi svešu cilvēku draudzenes vārda dienā, es izvēlējos klusiņām pazust un visai tai jezgai pa vidu aiziet pastaigāties gar jūru. Un pie sevis nodomāju – interesanti, ko runīgais pirts saimnieks teiktu, ja, ļāvusies viņa pierunāšanai, es šodien būtu pilnīgi un galīgi slima un piezvanītu viņam to pastāstīt? Diezin vai viņš tad skrietu pie manis ar savām zāļu tējām. Parasti šāda „zinu visu labāk” pārliecība neietver sevī ilgtermiņa atbildību.
Kad tu pēdējoreiz piedzīvoji situāciju, kurā kāds cenšas tev iestāstīt, „kā tev būs labāk”? (Mammas atgādinājums uzvilkt siltāku džemperi neskaitās.) Un kā tu uz to reaģēji?
