Viņi satikās, iemīlējās (ideālākajā variantā – no pirmā acu skatiena) un dzīvoja laimē un mīlestībā līdz sirmam vecumam. Izklausās pēc īstas pasakas, bet es nešaubos, ka arī reālajā dzīvē ir sastopami daudzi šādi gadījumi. Diezgan spilgts piemērs, vismaz priekš manis, ir mani vecāki, kuri ir kopā nu jau vairāk nekā 40 gadus un vēl joprojām dzīvo mīlestībā un saticībā. Nesen mani ļoti aizkustināja kāds stāsts par diviem cilvēkiem, kas savu lielo mīlestību otrreiz sastapa jau sirmā vecumā. Lai šis stāsts ir kā vēl viens apliecinājums lielajam mīlestības spēkam.
Stāsts ir par diviem sirmgalvjiem kaut kur tālu, tālu Krievijā. Viņa – tantiņa tā ap gadiem 90, veca kukažiņa ar smaidīgām un mīlestības pilnām acīm. Paklusām viņa stāsta par savu kavalieri – viņam ir tikai 70, gara sirma bārda un arī tās pašas smaidīgās, mīlestības pilnās acis. Viņi abi bija palikuši vieni paši un domāja, ka šādā vientulībā būs jāpavada dzīves pēdējie gadi, bet tad notika brīnums – viņi satika viens otru un iemīlējās. Dzīve nu ir ieguvusi pavisam citu krāsu un garšu, vecā sieviete stāsta, ka, pateicoties mīlestībai, viņa vairs neslimo un nedzer it nekādas zāles. Viņa jūtas laimīga un grib dzīvot kopā ar savu mīlestību vēl vismaz gadus trīsdesmit.
Izrādās, ka agrāk (vismaz Krievijā tā esot bijis) vecus un vientuļus cilvēkus mūža nogalē pārcēla uz dzīvi kaut kur nomalē, lai nemaisās pa kājām un mierīgi sagaida savu pēdējo stundiņu. Jo nebija pieņemts, ka cilvēki šādos gados varētu vēlreiz iemīlēties un sākt ar kādu dzīvot kopā. Starp citu, arī slavenā krievu ragana baba Jaga bijusi vien tāda veca, pamesta večiņa, kura aiz lielās vientulības un skumjām esot sākusi darīt visādas "nejaukas lietas". Tad jau labāk, lai dzīvo mūžīgā mīlestība!
