Ja vieniem harmoniju un klusu smaidu var ienest, piemēram, austrumu reliģijas, tad man tādu izdevās iegūt Šveicē. Pagājušajā nedēļā tur baudīju ziemu un kaifoju par to, ka dienā vienīgais izaicinājums man bija paspēt uz vakariņu laiku tikt lejā no slēpošanas trasēm. Es biju īsts mietpilsoņa paraugs!
Brokastis – astoņos no rīta, autobuss uz kalnu – astoņas minūtes pāri deviņiem, pirmā iečekošanās pacēlājā – divdesmit minūtes pāri deviņiem, divu stundu ilga sauļošanās 2000 metru augstumā – no vienpadsmitiem līdz vieniem, pošanās lejā no Alpu virsotnēm uz pansiju ielejā – ap trijiem, duša – pēc pieciem, vakariņas – sešos, pēc tam vakara pastaiga pa ciemiem un jau desmitos dziļš miegs. Īsāk sakot, sešas dienas manā parasti tik haotiskajā ikdienā beidzot bija režīms, kuru es no sirds izbaudīju. Sports, regulāras ēdienreizes un izslēgts mobilais telefons ir tās lietas, kuras Rīgā man ir krietni par maz.
Interesanti, ka pirms ceļojuma par šo tematu runājām redakcijā. Elīna posās uz ASV, savukārt es uz savu Šveici. Kad teicu, ka man ļoti gribētos kādā no Alpu virsotnēm pāris stundas vienkārši sēdēt un nedarīt neko (lasi – sauļot seju), Elīna teica, ka viņa tā nevarot, ka neesot iespējams tā vienkārši sēdēt un neko nedarīt. Šķiet, vēl kāds no redakcijas minēja, ka tā esot velta laika izšķiešana. Tagad, kad esmu atpakaļ, varu apgalvot, ka tas ir iespējams un, manuprāt, tā ir dabiska meditācijas forma, kuras prasmi steigas pilnajā ikdienā mēs sevī diezgan vardarbīgi apspiežām vai pat esam aizmirsuši. Cik gan daudzi no mums vēl mūsdienās prot tā skaisti nedarīt neko (nav runa par slaistīšanos) un izbaudīt mirkli?
Starp citu, brīvdienu laikā neizlasīju ne rindiņas no detektīvromāna un augstskolas materiāliem, kurus biju paņēmusi līdzi. Tiem pieskāros tikai tad, kad lidoju atpakaļ uz Rīgu. Tad, kad manī atkal sāka mosties teicamnieces sindroms un "man-visu-vajag-paspēt" drebulis, kurš ceļojuma laikā bija veiksmīgi iemidzināts.
