Vakar redakcijā pārspriedām šo tēmu un nonācām pie secinājuma, ka daudzas sievietes frāzi „es jūtos slima” lieto daudz pamatotāk nekā vīrieši, kuri nereti tēlo mirējus, jau saķerot nelielas iesnas.
Manuprāt, lielos vilcienos vīriešus var iedalīt divās kategorijās. Pie pirmās pieder tie, kuri jau pie vieglas saaukstēšanās atgriežas bērnībā un sāk niķoties. Viņi atsakās celties no gultas, atsakās no tavām gādīgi pagatavotajām zāļu tējām, par tabletēm vai ārsta izsaukšanu nemaz nerunājot. Viņi uzmet lūpu, pagriežas pret sienu un pieprasa, lai liek viņus mierā, bet istabā gaiss no sasprindzinājuma un ciešanām kā pirms negaisa… Kādai manai paziņai vīrs bija sacēlis traci, atsakoties mērīt temperatūru ar parasto dzīvsudraba termometru, jo viņš nespējot noticēt, ka 21.gadsimtā joprojām jāizmanto tik arhaiski medicīnas piederumi.
Otra vīriešu kategorija jebkuru slimības pazīmi stoiski pacieš un neatzīsies sāpēs pat uz moku sola. To, ka viņam ir iekaisis pleca nervs, tu pamani tikai tad, ka viņš vairs lāgā nevar pakustināt vienu roku. Pat šādi pieķerts, viņš turpina liegties un uz visiem mēģinājumiem izdibināt patiesību atbild: „Nē, mīļā, man nekas nekaiš.” Šis vīriešu tips, manuprāt, ir pat vēl bīstamāks par pirmo, jo vēsā mierā var ielaist nopietnu kaiti līdz neārstējamai stadijai – jo neies jau čīkstēt! Vecāki taču mācīja, ka zēni neraud.
Arī starp sievietēm, protams, sastopamas spartietes un hipohondriķes, tomēr kopumā mēs savu veselības stāvokli spējam novērtēt daudz objektīvāk. Varbūt arī te mums jāpateicas intuīcijai un dabas dotai spējai ieklausīties savā organismā?
