Es spilgti atceros 20. janvāra vakaru pirms 17 gadiem. Tēvam tika svinēta vārda diena, tāpēc pieaugušie bija aizņemti ar sarunām, savukārt mēs – bērni – spēlējām spēles. Tiesa, pat svinību vakarā nevarējām iztikt bez Miedziņa, taču, kad ieslēdzām televizoru, multenes vietā rādīja šaušanu no Bastejkalna.
Tā kā dzīvojām pašā Rīgas centrā (tieši pretim Rīgas cirkum), tad ložu skaņas varēja dzirdēt arī izslēdzot televizoru. Vien svinību karstumā tajās neieklausījāmies. Ja šodien domāju par to vakaru, acu priekšā vienmēr ir aina, kā mūsu viesi zibens ātrumā apģērbjas un, klausoties, no kuras puses skan šaušana, skrien uz dzelzceļa staciju. Vēlāk uzzinājām, ka uztraukuma dēļ vilcienā viņi visi kā viens atstāja balles kurpes.
Saistībā ar 20. janvāri vēl ļoti spilgti atceros tajā pašā (vai varbūt nākamajā?) vakarā TV rādītos kadrus, kā tumšajā Bastejkalnā, kuru šķēla vien oranžīgas ložu gaismas, tika nošauts Jura Podnieka studijas operators Andris Slapiņš un nāvīgi ievainots Gvido Zvaigzne. Savukārt viņu biedri savā starpā sauca pēc palīdzības un cietušos centās nogādāt uz Vecrīgu. Tad gan man laikam bija bail. Vairāk kā visās iepriekšējās dienās, kad tēvs un krusttēvs sargāja televīziju un citus valstiski svarīgus objektus. (Starp citu, dzīvojām vienā istabā komunālajā dzīvoklī, tāpēc barikāžu laikā no rītiem ar neviltotu prieku modos augšā, lai saskaitītu, cik cilvēki pēc nakts maiņas uz barikādēm šoreiz guļ uz grīdas. Vecāki toreiz pat nepazīstamiem novadniekiem piedāvāja naktsmājas.)
Savukārt pēc 20. janvāra notikumiem pāris dienas man nebija jāiet uz skolu, jo tā atrodas tieši pretim Bastejkalnam, un negaidītās brīvdienas vismaz tobrīd atsvēra visus pārdzīvojumus. Vēlāk gan ar klasesbiedriem pēc stundām klejojām gar Bastejkalna skulptūrām un meklējām ložu pēdas tajās (manuprāt, ja uzmanīgāk pameklētu, tās varētu atrast arī tagad). Taču smieties un dauzīties pārtraucām tikai vienā vietā. Tur, kur tika nošauts skolnieks Edijs Riekstiņš. Bija sajūta, ka viņš ir mūsējais.
Ko Tu atceries no barikāžu laika?
