Man apkārt ir vairāki cilvēki, kuri ar 1.janvāri ir nolēmuši atmest smēķēšanu. Gan tāpēc, ka pārāk dārgi, gan, protams, veselības dēļ. Iet kā nu kuram. Vienam vieglāk, otram grūtāk, bet, tā kā pati savulaik atmetu, tad zinu, ka atmešana var būt pat ļoti mokoša. Toreiz domāju arī par to, kāpēc vispār sāku pīpēt.
Draudzene iemācīja. Biju nelaimīgi iemīlējusies un apziņa, ka pīpējot tīšuprāt daru kaut ko neatļautu (manā ģimenē vecāki nepīpēja un mācīja to nedarīt), bija ļoti spēcīga emocija. Tā bija kā piedzīvojums, tajā varēja atrast prieku, un kaut kādā mērā šis piedzīvojums nomāca mīlas sāpes. Man iepatikās ļoti ātri. Bet es arī visu laiku paturēju prātā, ka ilgi nepīpēšu – audzināšana ņēma virsroku. Domāju, ka tad, kad paliks emocionāli vieglāk, tad arī atmetīšu.
Uz mani ļoti iedarbojās tas, ka mani tuvākie cilvēki nesmēķēja, un uzskatīja, ka smēķēšana nav ne stilīga, ne forša un patiesībā ļoti kaitīga.
Un tagad – kāpēc es to stāstu? Aizvakar stāvēju tramvaja pieturā, kurā izlikta Nacionālā teātra repertuāra reklāma. Sākot no 1.janvāra Teātra padome ir pieņēmusi lēmumu, ka teātru informatīvajos materiālos jābūt minētam, kurās izrādēs smēķē. Šo lēmumu pieņēma tāpēc, lai cilvēks pretēji savai gribai netiktu pakļauts cigarešu dūmiem. Ja izrādē smēķē, mierīgi vari turp neiet. Taču es burtiski apstulbu no tā, ka no kādām padsmit izrādēm, kuras var noskatīties Nacionālajā teātrī, astoņās smēķē.
Vai tā nav smēķēšanas popularizēšana? Un priekš kam tas vajadzīgs? Teiksiet, ka tas ir nepieciešams mākslinieciskās izteikšanās līdzeklis? Par to var strīdēties. Es, piemēram, uzskatu, ka ar retiem izņēmumiem tas nav nepieciešams. Drīzāk tas ir kaut kāds meinstrīms teātros, – ideja, ka smēķēšana uz skatuves ir stilīgi un baigi izteiksmīgi. Ai, labi, ko es te cepos, iespējams, ka visiem pārējiem tas patīk.
P.S. Es reiz satiku sievieti, kura stāstīja, ka viņa smēķē un veic dialogu ar savu cigareti: "Mums abām ir vienāda situācija: es nogalinu tevi, tu – mani. Mēs esam kviti."
