Es šodien guvu vēl vienu apstiprinājumu tam, ka pasaulē ir ļoti ļoti daudz labu cilvēku – atsaucīgu, līdzjūtīgu un palīdzēt gribošu. Valsts asinsdonoru centrā bija milzīga rinda, lai nodotu asinis.
Laikam jau manā atskaites sistēmā šogad pietrūka viena labā darba, jo dienas vidū es pēkšņi atskārtu, ka asins nodošana varētu būt tieši tas, ko šogad vēl vēlos izdarīt. Pulksten 11 ierados Sēlpils ielā un gandrīz mainīju savus plānus: visur bija drausmīgas rindas. Braukuši pat ar autobusiem; māsiņas visos stūros sačukstējās, ka tik daudz cilvēku te sen nav bijis. Bet labi, ka nenobijos. Jo pēc tam, kad rindās biju pavadījusi 2 stundas, atpakaļ iet arī nebija jēgas – ja jau tik daudz laika te pavadīts. Vēl pēc stundas tiku uz krēsla, bet, tā kā man jau promejot garderobēs palika slikti, tad dakterīši vēl nepilnu stundu lūdza tur uzkavēties ar ožamo spirtu pie deguna. Pasākums, kas parasti aizņem nepilnu stundu, svētku laika labdarības gaisotnē ievilkās uz visām četrām. Varētu teikt, ka laiks pat aizgāja diezgan interesanti, jo vismaz šodien 90% asins donoru bija vīrieši. Gandrīz vai turpmākajos rakstos par iepazīšanās vietām būs jāiesaka Asinsdonoru centrs: tik daudz vīriešu vienuviet pilnīgi bez konkurentu klātbūtnes satikt var reti.
Bet sajūta gan tagad laba. Zinu, ka ziedoju puisītim Pēterim, kurš slimo ar leikēmiju, un asinis viņam jāpārlej katru dienu. Šī pasākuma bilanci uzlabo arī tas, ka a) šovakar man ir attaisnojošs iemesls dzert sarkanvīnu (veselības labā!), b) Jaunais gads var droši nākt. Ar šo ziedojumu man gribas Vecajam gadam pielikt foršu punktu.
