Viss, arī es esmu sajutusi rudeni. Baltā vīna vietā veikalā izvēlējos olu liķieri. Vakaros dušas vietā gribu tikai un vienīgi vannu. I-podā šovakar esmu apņēmusies ielādēt kaut ko no saviem blūza krājumiem. Un tad, kad ir ļoti liels nogurums vai skumji, pirmajā brīdī vairāk gribas būt vienatnē nekā runāties un ļaut, lai samīļo.
Droši vien kāds no jums šobrīd labprāt pievienotos manam gluži vai mazohistu pulciņam, kam grūti samierināties ar gada laiku maiņu un kuri labprāt par to pačīkst, tāpēc es pastāstīšu par rituālu, kuru rudeņos uzsāk kāds mans draugs. Sākoties tumšajiem vakariem, viņš pēc darba šad un tad aiziet uz Kristus Dzimšanas katedrāli (lielāko pareizticīgo baznīcu Rīgā). Puisis nav ne pareizticīgais, ne regulārs baznīcā gājējs, ne kristīts, taču, kad ir skumji, viņš aiziet uz katedrāli nolikt svecīti un pabūt ar sevi vienatnē. Vēl jauka esot tā mazā, dzeltenā baznīciņa uz Brīvības ielas (Lielkņaza Ņevas Aleksandra baznīca). Pareizticīgo baznīcas viņš izvēloties tādēļ, ka tajās esot mājīgāka sajūta nekā luterāņu un katoļu baznīcās. Draugs apsolīja, ka uz kādu no tām mēs kādreiz aiziesim kopā, jo man ir neērti iet uz vietām, kurām neskaitos piederīga. Taču to, ka baznīcās, pat neaizraujoties ar reliģiju, var gūt mieru, arī es pati esmu izbaudījusi neskaitāmas reizes.
Kaut vai tad, kad Ziemassvētku laikā manos laukos Dzērbenē baznīciņa ir izgaismota tikai ar milzīgām, baltām svecēm un dievkalpojumā ir vien pārdesmit cilvēki, tāpēc ļoti labi var dzirdēt, kā kurš dzied. Vai tad, kad ārzemju brauciena laikā Parīzes Dievmātes katedrālē kaut uz mirkli apklust hiperaktīvā ekskursijas vadītāja un visa pārējā ceļotāju grupa. Taču pēdējais piedzīvojums (pārdzīvojums) ar baznīcu man saistās ar šo vasaru, kad ļoti karstā augusta dienā mēs ar draudzeni Aglonas bazilikā palūdzām atļauju, vai var pa tās aukstajām flīzēm pastaigāt ar basām kājām, un mums to ļāva.
