Nu jau kādu laiku esmu aizrāvusies ar veco fantastikas grāmatu lasīšanu – tās ir mazas 60.-70. gados izdotas grāmatiņas sērijā Fantastikas pasaulē. Galvenokārt tulkoti amerikāņu autoru darbi, kas par spīti padomju laiku stagnācijai un cenzūrai, ir nokļuvuši līdz lasītājiem. Protams, ar attiecīgu skaidrojumu – grāmatu priekšvārdos/pēcvārdos viss tiek pasniegts sociāli politiskā interpretācijā, bet tas nebūt netraucē izbaudīt šo literatūru. Nu lasu jau trešo šīs sērijas grāmatiņu.
Maniem vecākiem mājās ir visai apjomīga bibliotēka, jo laikā, kad grāmatas vēl nebija tik dārgas, mamma pirka gandrīz vai katru jaunizdoto grāmatu. Fantastikas grāmatiņas arī sakrājušās visai daudz un pēdējā ciemošanās reizē es pāris paņēmu palasīt (patiesībā, grāmatu izvēle bija mana drauga rokās, viņš man sastādīja tādu kā "obligāto literatūras sarakstu", kuru ar prieku, ne piespiedu kārtā pamazām sāku apgūt). Interesanti, ka vairums šo grāmatu autoru ir nevis literāti, bet gan zinātnieki, kuri ir aprakstījuši savas vīzijas un idejas par dažādiem tehnoloģiskiem brīnumiem (kuri mūsdienās vairs nav nekādi brīnumi) un dzīvi nākotnē.
Tagad lasu Kliforda Saimaka romānu Visa dzīvība zaļo. Godīgi sakot, ne grāmatas nosaukums, ne vizuālais noformējums sākotnējo mani neuzrunāja. Bet tagad tā esmu aizrāvusies ar šo grāmatu, ka pat šobrīd man to gribētos lasīt (ir palikušas pēdējās 30. lpp.!). Stāsts ir par puķēm, kas ir citas (paralēlās) pasaules iemītnieces un vēlas nodibināt kontaktu ar zemes iedzīvotājiem, puķes, kas ar cilvēkiem var sazināties telepātiski un patiesībā ir milzīgas informācijas krātuves (nu gluži kā dators vai serveris). Lasot šo grāmatu, ir sajūta, ka skatos aizraujošu filmu un arī mani sapņi pēdējā laikā ir kļuvuši ļoti spilgti un piedzīvojumiem bagāti, dažreiz, no rīta pamostoties, ir sajūta, ka visu nakti esmu bijusi kādā fantastiskā pasaulē.
P.S. Kādas grāmatas vislabāk patīk tev?
