Nedēļas nogalē bija jādodas uz oficiāli svinīgu pasākumu, pirms kura ilgi nevarēju izšķirties, ko vilkt – elegantu melnu vai mazliet rotaļīgāku rakstainu kleitu. Par laimi rakstainā ideāli piestāvēja drauga kreklam, tāpēc melno kleitu atstāju skapī. Izrādījās, ka melnu tērpu tai pasākumā netrūka. Patiesībā nomācošais vairākums bija ģērbušies melnā!
Zinu jau zinu, jūs man teiksiet, ka melnā krāsa šosezon atkal ir ārkārtīgi aktuāla (jājautā, kad tā nav bijuši īpaši aktuāla?!). Tomēr, nokļūstot šādā sabiedrībā, pārņēma tāda nemierīga sajūta. It kā taču sapulcējušies radoši, talantīgi, interesanti cilvēki. Bet visi izskatās… vienādi!
Vispār jau man pašai nav nekas pret melno krāsu. Savulaik man bijuši veseli „melnie periodi” – vidusskolnieces maksimālismā neviena cita krāsa nespēja paust manu protestu pastāvošajai iekārtai un augstprātīgo vēlmi izcelties klasesbiedreņu vidū.
Vēlāk melnā krāsa man noderējusi kā patvērums brīžos, kad ar savu ārieni nevienam negribas neko teikt. Melnajā var paslēpties un justies drošībā. Lai kā man negribētos to atzīt, bet savā ziņā melns tērps laikam tomēr liecina par drosmes un pašpārliecinātības trūkumu, gluži tāpat kā minimālisms interjerā – par izdomas un fantāzijas trūkumu.
Manai paziņai, kura arī labprāt tērpās melnā, kāds vieds vīrs bija ieborējis, ka šī krāsa enerģētiski ļoti nelabvēlīgi ietekmējot. Viņa izmeta visas melnās un konsekventi sāka valkāt tikai gaišas drēbes, apgalvojot, ka tādu enerģijas pieplūdumu nekad dzīvē neesot jutusi. Pati šo teoriju uz savas ādas neesmu pārbaudījusi, manā skapī joprojām rindojas gan gaišas, gan tumšas drēbes. Bet kādreiz būs jāpamēģina.
Vai tu bieži tērpies melnā?
