Vakar biju uz latviešu dokumentālās filmas pirmizrādi ar visai neparastu nosaukumu „Darbaļaužu balets”, kas ir filozofa un filmas režisora Roberta Vinovska pētījums par futbola popularitātes fenomenu. Tajā ļoti interesantu skatījumu uz šo spēli atklāj nevis ar sportu saistīti cilvēki, bet gan lingvisti, filozofi un neiropsihologi.
Savulaik, kad dzīvoju kopā ar puisi, kurš ļoti mīlēja futbolu, mani šis jautājums īpaši nodarbināja. Lai arī man patika šad tad paskatīties pasaules čempionāta spēles – tieši to dejiskās estētikas dēļ, tomēr es nekad tā pa īstam neizpratu neprātīgo aizrautību un mazliet dzīvniecisko agresiju vīriešu acīs, kad viņi, sapulcējušies pie televizora, ar dažiem vienveidīgiem izsaucieniem un daudzām neartikulētām skaņām komentēja spēles gaitu.
Draugs man skaidroja: „Saproti, sports ir vienīgā lieta dzīvē, kurā vēl ir saglabājies pārsteiguma moments. Un tas sniedz visspēcīgākās emocijas – gan ekstāzi, gan vilšanos.” Lai gan es spītīgi apstrīdēju viņa teoriju un izmisīgi centos atrast citus piemērus iz dzīves, kas var sniegt tikpat spēcīgas emocijas, klusībā apskaudu vīriešus par viņu privilēģiju aizrauties un justies tik vienotiem.
Vakardienas filma man sniedza dažas noderīgas atbildes: futbola spēle būtībā ir kā drāmas žanrā iestudēta izrāde ar skaidri definētiem noteikumiem un precīzi noteiktu fināla laiku. Spēles skatītājam 90 minūtēs ļauts izdzīvot ārkārtīgi intensīvas emocijas. Turklāt sporta līdzjutēji apvienojas tādā kā reliģiskā kopienā ar rituāliem atribūtiem un tērpiem, kas, savukārt, sniedz nenovērtējamu drošības un „es šobrīd ne par ko nenesu atbildību” sajūtu.
Savukārt, futbola skaistums – atšķirībā no citām komandu spēlēm – slēpjoties tajā, ka spēlētājiem liegta iespēja izmantot rokas – pašu svarīgāko ķermeņa daļu, kas būtībā ir radījusi gandrīz visu, ko civilizācija sauc par kultūru. Tāpēc gluži kā, piemēram, akliem cilvēkiem mēdz būt ārkārtīgi smalka dzirde, tāpat arī futbolisti attīsta sava ķermeņa plastiku un soļu horeogrāfiju līdz apbrīnojamai pilnībai. Lūk, kāpēc viņu kustībās varam skatīties kā dejā.
Varbūt šis skatījums arī tev nākamreiz palīdzēs nekurnēt uz tavu draugu, kad viņš kārtējo reizi nebūs atraujams no sporta kanāla? Vai varbūt tu pati jau sen esi atklājusi futbola burvību? Ja tā, pastāsti, kā tas tev izdevās!
