Ķerot vasaras pēdējos siltos mirkļus, nedēļas nogalē devos uz Mazsalacu, lai Lībiešu pilskalna brīvdabas estrādē izbaudītu mūzikas festivālu "Blieziens 2007". Kaut arī sestdienas vakarā tur nebija tik daudz cilvēku, kā biju gaidījusi, šīs dejas lietū atcerēšos vēl ilgi.
Jau pirmajos mirkļos nonācu pie secinājuma, ka labs laiks pagājis, kopš pēdējo reizi tā pa īstam iztrakojos kādā mūzikas festivālā. Kādreiz, kad vēl mācījos vidusskolā, braukājot apkārt pa dažādiem festivāliem, pagāja vasara pēc vasaras. Taču, laikam ejot, arī mana muzikālā gaume ir mainījusies, kā arī tas, ka jāatzīst – šobrīd man ir ļoti svarīgs komforts un ērtības. Ja tajā laikā varēju daudz nesatraukties, kur un kā paies nakts pēc koncerta, tad tagad pirmais jautājums, ko uzdodu, ir: "kā es tikšu mājās?" vai "kur es palikšu pa nakti?".
Tomēr, kad šie jautājumi pagājušajā nedēļas nogalē tika veiksmīgi atrisināti, tad varēju ar vieglu sirdi izbaudīt dejas lietū uz Mazsalacas skatuves. Un, ticiet man, tas bija tik feini! Mūzika, skatuves gaismas, lietus – galu galā – vai tad ir daudz tādu vakaru, kad vari iztrakoties tā pa īstam, no sirds?
