Kāds mans paziņa savos trīsdesmit ar astīti gados vēl joprojām dzīvo kopā ar vecākiem. Nedēļas nogalē ar draudzenēm sākām diskutēt par tēmu – kā mēs sākām savu patstāvīgo dzīvi. Neapšaubāmi, dzīvošanai vecāku ligzdiņā ir daudz plusu – vienmēr siltas pusdienas, nav jāuztraucas par drēbju mazgāšanu vai rēķinu apmaksāšanu, tevi apčubina, par tevi rūpējas. Bet jautājums – cik ilgi? Un kad pienāk brīdis pamest silto vecāku ligzdiņu?
Protams, ka katram tas notiek individuāli un ļoti personīgi. Un es varu vien dalīties ar savu pieredzi. Vecāku mājas pametu salīdzinoši vēlu – 27 gadu vecumā. Tajā laikā vairums manu draugu jau sen dzīvoja atsevišķi – kopā īrēja istabiņas komunālajos dzīvokļos, kādam bija arī pašam savs dzīvoklis. Godīgi sakot, es viņus apskaudu. Jau sen gribēju prom no siltās vecāku ligzdiņas, bet nevarēju īsti saņemties. Un man bija sajūta, ka vecāki tā īsti negrib laist mani prom. Par laimi viss notika viegli un bez lieka stresa – mana māsīca uz gadu brauca prom no Latvijas un man piedāvāja padzīvot savā dzīvoklī.
Sākums patstāvīgajai dzīvei bija visai dramatisks. Lielās brīvības vietā bija vientulības sajūta. Lielā un siltā vecāku dzīvokļa vietā – mazs vienistabas dzīvoklītis. Bija jāiemācās pašai maksāt visus rēķinus, vienmēr atcerēties nopirkt pienu un maizi, saplānot izdevumus tā, lai mēneša beigās nepaliktu galīgi tukšā. Bet ar visu varēja tikt galā, nebija nemaz tik grūti. Brīvības sajūta un prieks ņēma virsroku. Un attiecības ar vecākiem arī kļuva pavisam citādākas – daudz labākas un saprotošakas. Un tagad es neparko nemainītu tagadējo patstāvīgo dzīvi pret atgriešanos vecāku siltajā ligzdiņā.
P.S. Kā ir ar tevi? Vai tu dzīvo kopā ar vecākiem vai atsevišķi? Un cik gadu vecuma tu aizgāji no vecāku mājām?
