Tikko esmu atgriezusies no ceļojuma pa Latgali un gribētu pastāstīt par "Zemeņu krastiņiem" – vienu no pieturas punktiem, kuru no visas sirds tagad iesaku saviem draugiem.
Tās ir saimniecība netālu no Aglonas, kur audzē zemenes un kur noguruši ceļotāji var palikt par nakti. "Zemeņu krastiņi" Eiropas naudu vēl nav redzējuši, līdz ar to viesu mājas iekoptas ar izdomu un māksliniecisku azartu, talkā ņemot dabas sniegtos materiālus un vienas ģimenes darba spēku. Taču tēma ir viena – zemenes visā savā krāšņumā. Zemeņu formā tu atradīsi visu – sākot ar durvju zvanu un tapetēm, līdz pat zemeņu raksta gultasveļai un zemeņu dušas želejai.
Tas būtu par ārējo "Zemeņu krastiņu" veidolu, bet pats svarīgākais man tev jāpastāsta par "Zemeņu pirtiņu". Iespējams, tāpēc, ka tā ir labākā pirts, kuru mans prāts ir spējīgs atcerēties.
Saimniece vispirms izstāstīja pirtiņas tradīciju: jāiet karsēties trīs reizes. Ejot pirtī pirmo reizi, ir jāatvadās no vainas apziņas. Otrajā reizē – no sajūtas, ka kāds nemīl. Trešajā – no dusmām. Un pēc katras karsēšanās jāskrien ārā gulēt vēsā zālītē. Pēc šī rituāla saimniece iedod bļodiņu ar balto mālu, un no šī māla jāizveido tas, no kā gribētu savā ķermenī atbrīvoties – vai nu slimības, vai pārdzīvojuma vai jebkā cita. Kad tas izdarīts, jāsviež tālu ezerā, lai ūdens šo negatīvo lietu izskalotu un tādējādi tu no tā atbrīvotos.
Kad tas paveikts, jāiet atkal uz lāvas un nāk pirtnieks. Bet pēc pēršanas jāskrien uz ezeru, kur saimniece jau sagatavojusi 4 maskas – balto mālu, rūgušpiena, zemeņu un medus. Ritāls šāds: iesmērējies ar masku, noskalojies turpat ezerā un – atpakaļ uz pirtiņu sildīties. Tā 4 reizes. Pašās beigās, ejot ārā no pirtiņas vēl jānosaka: "Paldies pirtiņai, paldies pērējam, paldies pirts gariņam!"
Visa šī rituāla laikā pārdzīvojumi visdažādākie – no mazliet skeptiska skata līdz aizrautīgai sajūtai, ka esmu iekļuvusi fantastiskā spēlē. Bet tajos brīžos, kad kairināti visjutīgākie nervu gali, nevar saprast, vai spiegt, vai pieklājības pēc tomēr nē.
Beigās sajūta tāda, ka… neko negribas un gribas visu uzreiz. Spēka nav nemaz, bet tajā pat laikā enerģija tāda, ka kalnus gribētos gāzt. Katrā gadījumā gulēt ejot man likās, ka no rītdienas mana dzīve būs daudz labāka kā līdz šim. 🙂 Maģija, ko sniedz daba un kārtējais pierādijums, ka pašas ģeniālākās lietas ir arī pašas vienkāršākās.
Man gribējās tev pastāstīt par šo pirtiņu, bet nekādas koordinātas internetā neatstāšu. Ja vēlēsies, gan šo vietu atradīsi – gluž kā es.
