Pēc divām dienām, Līgo svētkos, ir mana dzimšanas diena. Ja bērnībā par to jutos aizvainota, tad šobrīd, šķiet, esmu iemācījusies nodalīt savu dzimšanas dienu no Jāņu svinībām. Un pat atzīt, ka 23. jūnijs, iespējams, ir veiksmīgāks dzimšanas dienas datums nekā 1. janvāris.
Atceros – bērnībā, kad nedzīvojām tik trakā skrējiena ritmā, jau pirms Līgo svētkiem devāmies uz laukiem, tāpēc tad, kad dzimšanas dienas rītā pamodos, mani gaidīja brokastis kopā ar radiniekiem un jasmīniem rotāts gaviļnieces krēsls. Šo tradīciju iedibināja mana vecvecmāmiņa, kura jau sen ir aizsaulē. Viņas iesākto turpināja vecmāmiņa, tāpēc pat tagad, ja Līgo laikā neesmu bijusi laukos, man vienmēr ir paglabāts kaut jasmīnu vainags. Esmu viņiem visiem jasmīnu meitene, kura savas dzimšanas dienas beigās, ja juta, ka visi sāk pievērsties Jāņu godināšanai, mēdza uzrīkot pa kādam tracim.
Tagad tračus vairs nerīkoju. Dzimšanas dienu nosvinu rīta pusē, priecājos par apsveikumiem un vairs nemāku dusmoties uz tuvākiem paziņām, kas pat tad, ja Līgo svinam kopā, aizmirst par manu dzimšanas dienu. Tajā paša laikā esmu stingri nolēmusi, ka vismaz pagaidām savas dzimšanas dienas svinības nejaukšu ar Jāņu svinībām. Man tomēr gribas kaut drusciņ, bet saglabāt tikai manu svētku sajūtu. Kā Tev 1. janvāra, 24. jūnija vai citu tikpat savādu datumu gaviļniecei?
P.S. Starp citu pagājušā gadā pirmo reizi savu dzimšanas dienu svinēju tā pa nopietnam – daudz draugu un paziņu lokā. Organizēju to visu dienu iepriekš un tā nu lielākajai daļai sabojāju Jāņus. Tā kā dejās sagaidījām rītu, tad Līgo vakaram spēka vairs nebija 🙂
