Gribēju izstāstīt, kā man gāja ar to kokles spēlēšanu Ērikas kāzās. Stāsts bija tāds. Reiz Ērika kaut kā uzzināja, ka es pirms 15 gadiem biju spēlējusi kokli, un aizdegās, vai es nevarētu viņai kāzās kaut ko uzspēlēt. Es, protams, ilgi tielējos, jo ne man pirksti vairs klausa, ne vairs notis atceros. Bet kā lai es atsaku līgavai!? Nekā. Divus mēnešus pirms kāzām sāku atkal trenēties spēlēt kokli.
Paralēli maģistra darbam vēl trenējos spēlēt kokli. Gatavoju "Krusta kazaku" un "Aiz ezera balti bērzi", un uztrenējos tā, ka ģenerālmēģinājumā (divas dienas pirms kāzām) draudzenes vārda dienas ballītē 5 cilvēku auditorijai nospēlēju bez kļūdām.
Bet tad nāca kāzas. 100 cilvēku, 200 ausu. Virtuvē iesildījos, sanāca pat labi. Bija tikai viens akords, kas īsti neizdevās, bet arī – ar kādu trešo reizi aizgāja tīri labi. Pirms manis uzstājās ģitārists, kurs kapitāli nospēlēja divas dienvidnieku dziesmas, un tad jāiet spēlēt man. Apsēžos uz strūklakas malas, jūtu, ka man trīc gan rokas, gan kājas. Kājas ātri nolaidu uz pilnas pēdas, lai kokle nekratās, bet pirksti!! Tie trīcēja tā, ka nevarēju trāpīt uz īstajām notīm. Turklāt gaisma krita tā, ka stīgu apzīmējumus (do un fa) neredzēju. Lai vēl kaut par mirkli novilcinātu brīdi, kad man jāsāk spēlēt, es vērsos pie vedējtēva, ka man vajag mikrofonu. Un vedējtēvs mikrofonu vēl nolika tā, ka arī notis uz papīra neredzēju. Tā es sāku spēlēt.
Pirmie daži akordi varbūt arī izdevās. Tālāk jau melodija bija nu… tā un tā… Un es atkārtoju savu bērnības triku – spēlēt tik klusi, lai neviens nevarētu dzirdēt. Toreiz, kad es spēlēju koklētāju ansamblī, tam bija izšķirīga nozīme – ja man sajuka, tad, spēlējot klusi, es nevienam neko nenojaucu un klausītāji neko nemanīja. Jo pirmās kokles jau laida uz forti. Te bija mazliet savādāk. Te es spēlēju viena un diez vai man ir cerība, ka kāds nedzirdēja manas kļūdas. Bet tagad tam vairs nav nozīmes. Pirmkārt, viss ir beidzies, un otrkārt, tik lielas ovācijas kā pēc šīs spēles man šķiet, ka vēl nekad nebiju pieredzējusi. Ar visiem "bravo"!
Tagad es esmu aizdegusies ar ideju par kokli. Atlika tikai atsākt spēlēt, un gribas vēl un vēl.
