Galīgi sakaunējos, uzzinot, ka vienai manai draudzenei piedzimis jau otrs bērniņš. Bet es tā arī nebiju atradusi laiku aiziet uz pirmdzimtā raudzībām! Kādus tik podus kādreiz kopā negāzām, bet, kopš viņa palika saudzējamā stāvoklī, mūsu ceļi šķīrās.
Patiesību sakot, viņa nav vienīgā draudzene, kuru neesmu apciemojusi jau vismaz gadu – tādu meiteņu ar maziem bērniem nu jau ir krietns pulciņš. Ar katru no viņām mani kādreiz vienojis kopīgs dzīves posms – skola, studijas, viena darba vieta. Ne ar vienu no viņām neesmu sastrīdējusies, vienkārši dzīve katrai aizgājusi uz savu pusi.
Vienu brīdi sev to briesmīgi pārmetu. Bet tad padomāju: varbūt tam tā vienkārši jābūt. Ne jau ar visiem iespējams uzturēt tuvas un intensīvas attiecības. Pretējā gadījumā kalendārā būtu jāievieš skrupuloza pierakstu sistēma. No sērijas: šito draugu pēdējoreiz apciemoju pirms mēneša, tā kā vajadzētu nākamnedēļ ieplānot tikšanos.
Daži draugi ar laiku kļūst par paziņām. Un, visticamāk, viņi domā to pašu, ko es. Bija forši laiki, ja kādreiz saskriesimies, būs atkal forši papļāpāt. Personīgi man pietiek spēka tā sirsnīgi kopt vien divas trīs tuvas draudzības. Bet par tām tad es arī lieku galvu ķīlā.
