Izlijušā kleitā un basām kājām nupat pārnācu mājās no Placebo koncerta. Un manī ir šausmīgi daudz prieka, jo, lai arī pati no Braiena Molko dziedātā dzirdēju visai maz (labi, atzīšos, man bija garlaicīgi), tomēr manai draudzenei šis vakars atmiņā paliks vēl ilgi.
Viņai Placebo jau ļoti sen ir viena no mīļākajām grupām. Vēl tagad, ja apspriežam iespaidīgākos koncertus, kādus jebkad esam redzējušas, mana draudzene ar sajūsmu atceras pirmo Placebo koncertu Latvijā. Taču šoreiz viņai bija nevien iespēja noskatīties koncertu, bet pirms tā arī nointervēt pašu Braienu Molko. Es savu draudzeni satiku pāris minūtes pēc intervijas un… viņa man nevarēja pateikt ne vārda. Man šķita, ka viņa ir tuvu asarām. Vēlāk draudzene man atsūtīja īsziņu, ka koncerta laikā viņai tiešām bira asaras un ka katra dziesma izraisīja vēl nebijušas sajūtas.
Un tad es atcerējos, kā pati sava mīļākā dziedātāja Nika Keiva koncertā izlauzos līdz pašai skatuvei (vēl nekad to nebiju darījusi!) un elpu aizrāvusi sekoju līdzi katrai viņa kustībai. Tobrīd, lai arī man koncertos patīk ierasties draugu pulkā, es sev blakus negribēju nevienu. Man bija sajūta (un man vajadzēja to sajūtu!), ka Niks Keivs dzied tikai man vienai. Vairāk nekas mani neinteresēja! Vai Tev ir tā kādreiz bijis?
