Šorīt biju uz kārtējo tenisa treniņu un uzzināju, ka ar 1. maiju atkal varēšu spēlēt iemīļotajos Mežaparka atklātajos kortos, nevis sakarsušās hallēs. Tas nozīmē tikai vienu – vasara ir jau degungalā un man atkal būs pa spēkam sportot divas reizes nedēļā!
Tieši pirms gada izlēmu pamēģināt tenisa spēli, jo man neiet pie sirds ne aerobika, ne joga, ne citas kolektīvas nodarbes, kur mazo telpu dēļ jāuzmanās, vai "neiekraušu" kādai treniņa biedrenei pa ausi. Sportošanas laikā manī ir pārāk daudz enerģijas, lai es spētu sevi ierobežot pāris kvadrātmetros. Turklāt ikdienā jau tā satieku tik daudz cilvēku, ka man vakaros bieži vien negribas piedalīties sporta klubu garderobju sarunās. Un es atradu izeju.
Tenisā es varu izskrieties tik, cik man tīk (pēc stundu ilga treniņa to nemaz vairs negribas :)), un, kamēr nepiedalos dubultspēlēs, nevienam arī nevaru uzskriet virsū. Turklāt man ļoti patīk cīnīties. Un tenisā es to vien daru. Sārtiem vaigiem un plandošiem svārciņiem. Patiesībā jau tie svārciņi pirmajos treniņos mani visvairāk interesēja. Šodien gan secināju, ka apbrīnojamā kārtā manā īpašumā ir tikai divi tenisam domāti svārki. Jau pēc pāris treniņiem svarīgāka šķita jaunu triku apgūšana, nevis vienkārši daiļa virpuļošana svārciņos.
Un vēl kas – sākumā mani biedēja šī sporta veida finansiālās izmaksas. Tomēr izrādījās, ka nav tik traki. Rudenī un ziemā sportošanu samazināju uz reizi nedēļā, jo slēgto telpu īre tiešām ir diezgan dārga. Nākamnedēļ gan atgriezīšos pie divām reizēm nedēļā, jo atklāto kortu īre izmaksā aptuveni tikpat, cik viens baseina apmeklējums vai aerobikas nodarbība. Un kur vēl var klausīties putnu dziedāšanā, ķert saules starus un … virpuļot baltos svārciņos?
