Reizēm rodas nepieciešamība pēc vienatnes, pēc laika sev un savām domām. Šādos brīžos mēdzu izvēdināt galvu, veltot laiku pastaigām, parasti Vecrīgas virzienā. Kādā siltā pavasara dienā nolēmu ļauties pārdomām un doties nesteidzīgā pastaigā uz Rīgas krāsaināko daļu.
Šķērsojot kādu no ielām, kas pagadījās pa ceļam, apstājos, lai dotu ceļu kādam auto, kas varenā ātrumā nesās man pretim, kad auto aiz sevis bija atstājis tikai putekļus, pie sevis nodomāju, kāpēc kādam tā ir jānesās un kas šim kādam ļauj ignorēt un apdraudēt kājāmgājējus. Kļuvu pikts un turpināju ceļu caur nevaldāmā braucēja atstāto putekļu mākoni, pie sevis klusi bubinot. Ielas vidū pamanīju vēl kādu auto, kurš pretēji pirms tam pieminētajam vilkās kā gliemezis. Tas atkal iedarbināja manu prātu, liekot pārdomāt, kas notiek šī spēkrata vadītāja galvā un vai viņš nesaprot, ka citiem šajā brīdī iespējams ir ļoti jāsteidzas, bet viņš te kūko un maisās šiem citiem pa kājām. Atskatoties uz lēnā braucēja auto numura zīmi, turpināju savu bubināšanu līdz biju šķērsojis ielu. Ielas galā apstājos ar seju pret Vecrīgas krāšņumu un viss kaut kā izkristalizējās, viss pieklusa un, viegli smīnot, pie sevis nodomāju, ka patiesībā man nav ne daļas par to, ko un kā dara kāds cits, jo pats neesmu ne uz pusi labāks par iepriekš peltajiem personāžiem, jo tieši es esmu tas, kuram šeit ir vismazākā teikšana, jo kā nekā šķersoju ielu šim nolūkam neparedzētā vietā.
