Vakar aizgāju gulēt teju pēc visiem pareiza dzīvesveida principiem ideālajā laikā – nesagaidījusi pat pulksten desmitus vakarā. Bieži jau nevar atļauties šādu greznību, taču ir brīži, kad organisms prasa savu – parasti pēc smagas darba nedēļas un negulētām naktīm. Bet šoreiz, lai cik savādi tas arī neizklausītos, – pēc kārtīgas atpūtas!
Grūti pateikt, kādu apstākļu komplekts izraisa to īpašo noguruma sajūtu, ko var izjust tikai pēc būšanas kaut kur ārpus ierastā – mežā, laivu braucienā, pārgājienā gar jūras krastu vai vienkārši laukos, ēdot ērkšķogas pie krūma, kamēr nelien vairs iekšā… Mans pagājušās nedēļas nogales piedzīvojums drīzāk saucams jau par ikvasaras tradīciju, kad kopā ar draugiem-domubiedriem dodamies uz kādu absolūti burvīgu vietu pie jūras ar nakšņošanu teltīs, ugunskura kurināšanu, peldēm pa pliko un dziedāšanu līdz rīta gaismai. Jāpiezīmē vien, ka gadu gaitā šis pasākums pamazām mainījies – kādreizējo pašcepto pankūku vietā noorganizētas ēdienreizes, ko izlozes kārtībā kāds no puišiem milzīgos katlos par simbolisku samaksu atved no vietējo māju saimniecēm, pāris akustisko ģitāru vietā nu jau top gandrīz kārtīga rokgrupa, kas pāris naktis sniedz koncertus “līdz pēdējam apmeklētājam” muižiņas “vāgūzī”, un (kā gan tas laiks skrien!) pa meža pļavu starp teltīm no agra rīta līdz melnai naktij dipina un ālējas bērni, kuru daudzums sen jau pārsniedz futbola komandas nokomplektēšanai nepieciešamo skaitu…
Protams, ir bijušas reizes, kad laikapstākļi ir mazāk lutinājuši, kā tas bija arī šosvētdien, tomēr, neņemot vērā faktu, ka ilgākais pārtraukums starp lietusgāzēm bija 15 minūtes, no kāda piecgadnieka mutes izskanēja teksts: “Šī ir lieliskākā diena manā dzīvē!”
Bet, neskatoties uz pozitīvu emociju pārbagātību, vakar vakarā pieķēru sevi domājam – cik gan labi tomēr ir siltā vannā un siltā gultā un tad, kad visas drēbes ir sausas un mati nav jāmazgā jūras ūdenī! Varbūt tā vienkārši ir visvarenā māju sajūta, kas pārņem, atgriežoties no jebkuras vietas, lai cik labi arī būtu tajā klājies, atgādinādama par saviem labumiem, piederību, smaržu, siltumu un it kā teikdama: “Tu vari iet izklaidēties, es tev ļauju… Tikai noteikti atgriezies – tā es tevi vilinu atpakaļ!” Negribētos ticēt, ka man pēkšņi uzradies sindroms, kad nevar vairs pļavā iet ziedus plūkt, baidoties sabojāt manikīru, bet tomēr iznāca nogrēkoties arī ar domiņu, ka “manā” jūrā daudz foršāk peldēties, jo tur nav nekādu sasodīto slepeno zemūdens akmeņu, kas uzrodas visnegaidītākajās vietās un apdauza kāju īkšķus līdz asinīm… Nu jā, un laikam tomēr kārtējo reizi guvu apstiprinājumu saviem novērojumiem, ka teltī spēju dzīvot, maksimums, divas naktis. Pat bez lietus.
Tomēr zinu, ka nākamreiz tāpat bez šaubīšanās vāksim kopā guļammaisus un guļammājas, peldkostīmus un siltās drēbes, suņus un bērnus un dosimies tajā pašā virzienā – dzīvot un dziedāt!
