Ja kāds man pajautātu – kas ir mainījies pēdējo 40–50 gadu laikā? Pirmajā brīdī liktos – viss, pilnīgi viss.
Pirms 40 gadiem pasaule nezināja, ka reiz runās pa telefonu, staigājot pa ielu. Cilvēkiem nebija ne jausmas, ka reiz ar dažām pirkstu kustībām būs iespējams iegūt jebkādu informāciju no jebkuras pasaules malas. Cilvēki negāja pie psihoterapeitiem, elpoja tīrāku gaisu, un izvēles iespēju un kārdinājumu dzīvē vispār bija nesalīdzināmi mazāk.
Jaungada pirmajās dienās uzdūros Māra Čaklā dzejolim, kas rakstīts 1965.gadā, un sapratu, ka šajos gados nekas nav mainījies. Pilnīgi nekas. Sajūtas ir tās pašas…
Kājāmgājējs
Es esmu bagāts. Man pieder viss,Kas ar mani ir noticis.
Ātri skrejošās laimes stundasUn gaidu minūtes garās.Bulvāri rudens liesmāsUn dubļaini pavasari.
Pēckara plānā maizeUn vēlākais “ēd, cik gribi”.Ilgas pēc glāstiemUn pati mīlestība.
Domas tīras kā krītošs sniegsUn pa vidu netīras.Atklātība kaila un taiNelietība pretī.
Smaga ir tāda nasta, smaga –Vari pat aizmirst, ka esi bagāts.
