Lasot atbildes uz topošā Cosmo marta numura redakcijas jautājumu par tēmu, ar kuru slavenību mēs gribētu doties vakariņās, pateicoties kolēģes Evas teiktajam, uz mirkli nokļuvu laika mašīnā. Kurp es devos un ko ieraudzīju? Devos uz saviem pusaudzes gadiem un ieraudzīju pati sevi – istabā ar Bon Jovi plakātiem, skolas solā pie Bon Jovi novelcenēm aplīmētām kladēm, pie magnetofona ar vārdnīcu rokās tulkojot grupas dziesmu tekstus.
Reiz kādā drūmā ziemas pēcpusdienā šokēta apstājos pie, kā tagad atceros, Vērmaņdārza afišu staba, kur bija uzlīmēts plakāts, ka Rīgā būšot Bon Jovi koncerts. Es, kas savu kabatas naudiņu tērēju mūzikas žurnāliem, skaidri zināju, ka grupa strādā studijā pie sava jaunā albuma un nekādā koncerttūrē nebrauc. Sašutusi zvanīju uz kāda laikraksta redakciju un drīz arī parādījās ziņas par krāpniecības mēģinājumu.
Kādā mirklī mana apsēstība zuda, it kā nekad nebūtu bijusi, un jau daudzus gadus man nav ne jausmas, kas notiek grupas dalībnieku radošajā un personīgajā dzīvē.
Interesanti, kas gan mums liek pusaudžu vecumā tā aizrauties? Bet varbūt nav ko prātot, jānoskaidro, vai grupa vēl koncertē, jāizvelk no skapja tālākā plaukta Bon Jovi karogs (jā, jā, tādu arī paspēju iegādāties un, pat vairākas reizes pārvācoties, neesmu izmetusi) un jābrauc satikties.