Nesen pārcēlos uz jaunu dzīvesvietu un šī pārcelšanās man sagādāja gan prieku, gan rūpes. Prieku, jo vienmēr ir gandarījums tikt pie kā mājīgāka un labāka, nokļūt vietā, kurā jūties patiešām labi un radoši. Rūpes, jo šajā procesā atklājās, cik daudz man sakrājies tādu mantu, kuras īsti vairs nezinu, kur likt.
Atceros, kādreiz brīnījos par cilvēkiem, kuriem laika gaitā sakrājušies milzum daudz visādi krāmi. Bet nu secināju, ka laikam tas noticis arī ar mani. Pats trakākais, ka nezināju, ko iesākt ar lielāko daļu no šīm lietām. Suvenīri no dažādiem ceļojumiem, daudz dāvinātu mantu, kuras neesmu lietojusi pat ne reizi, iedvesmas brīdī iegādātas lietas, kuras reiz likās tik nepieciešamas. Jā, protams, zinu, ka mantas var atdot dažādām labdarības organizācijām, bet šoreiz nerunāju par šāda tipa lietām.
Pārvākšanās brīdī atvēru kasti, kas pilna ar dažādām pastkartēm, kuras biju sapirkusi Ķīnā un Malaizijā. Toreiz šķita, gan kādam nosūtīšu, uzdāvināšu, vai vienkārši, lai stāv piemiņai. Tā nu arī tās stāv. Vairākus gadus manu veco dzīvesvietu rotāja arī milzīgas no Indijas atvestas bungas, kuras ceļojuma laikā tā iekāroju, jo vietējie tās mācēja brīnumskaisti spēlēt. Laikam jau lieki piebilst, ka pati tā arī neiemācījos tās pareizi lietot visu šo laiku, kuru tās nostāvēja manā mājā.
Secinājums ir viens – laikam arī es esmu kļuvusi par krājējas tipu. Kaut arī dažkārt skaidri apzinos, ka kāda lieta man nemaz nav vitāli nepieciešama, es tik un tā to iegādājos. Vai tā notiek arī ar Tevi? Ļoti ceru, ka jā, jo tad es tāda nebūtu vienīgā. 🙂
Interesanti, kādas nevajadzīgas lietas esi sakrājusi Tu?
