Vai Tu šovasar esi peldējusies naktī? Riskējot izklausīties pārāk vienkārša, tomēr gribu pastāstīt par savu pēdējā laika atklājumu – ūdeni.
Nē, nepārprotiet, ūdens vienmēr ir bijis mans sabiedrotais. Dušā. 🙂
Peldēšanās kāri nekad līdz galam neesmu varējusi saprast. Pārāk karsti? Jāieiet
dušā. Jūra? Par aukstu, par sāļu, par seklu, par viļņainu.. Ezeri? Jā, bērnībā
bija, bet tagad tie ir tālu, aizauguši, ziņās kaut ko dzirdēju par indīgajām
aļģēm.. Karjeri un dīķi? Fui, netīrs. Mati slapji, āda smilšaina, pēc peldēšanās
tāpat jāiet dušā.
Pagājušā vasara man bija pārmaiņu vasara un kādā karstā dienā, ielienot apakšveļā (nebija līdzi peldkostīma) siltā ezera ūdenī, es fiziski sajutu, kā tas veldzē un padzirda ne tikai ādu, bet arī dvēseli. Vē, Brigita, cik banāli. 🙂
Šogad peldējos Latgalē – Cirmas ezerā (tas smaržo pēc īsta Latgales ezera, grunts ir smilšaini gluma), Vidzemē – Tepera ezerā (tajā bērnībā plunčājos katru vasaru) un Driškinā, bet Kurzemē – Zvirgzda ezerā, kur reiz filmēta Ezera sonāte.
Bet visvairāk atmiņā palika peldēšanās Driškinā. Pēc Imantdienām, Kalniņa mūzikas pārņemta, atpakaļceļā pusnaktī pie tā piebraucu, centos netraucēt teltīs gulošos un pie
ugunskuriem sēdošos sestdienas nakts romantikas baudītājus, un iebridu ūdenī.
Tumsa, nekustīga ūdens virsma un silts ūdens – kā piens. Mājup braucu smaidīga.
Super