Katru gadu, tuvojoties 1.septembrim, mani pārņem īsti rudenīgas sajūtas. Kaut arī augstskolas jau pabeigtas, reizēm tā vien gribas no jauna iestāties kādos kursos, apmeklēt lekcijas un sēdēt lielā auditorijā starp citiem studentiem. Un tā man ir katru rudeni.
Citreiz iedomājos, cik forši gan būtu, ja reizi gadā obligāti vienu nedēļu atkal vajadzētu mācīties vidusskolā. Tā, lai varētu atkal satikt savu klasi un skolotājus, paklausīties stundas, bet nekārtot eksāmenus. 🙂 Protams, tos, kuriem sava klase un mācības jau līdz kaklam, šāda ideja nemūžam neiepriecinātu. Taču tos, kuri savus klasesbiedrus nav redzējuši kādus gadus desmit, tas varbūt sajūsminātu. Man šķiet, būtu forši, ja ar savu tagadējo dzīves pieredzi es atkal varētu mierīgi sēdēt skolas solā un man būtu jāklausās visādi aizmirsti brīnumi par ķīmiju, matemātiku vai fiziku. Toreiz kaut kā to nenovērtēju, ka skolotāji cenšas mani izglītot un man nekas nav jādara, tikai ar pateicību jāņem pretī viņu sniegtās zināšanas. Tagad man tas viss šķiet citādāk, jo “īstajā dzīvē” neviens ar bezmaksas izglītības piedāvājumiem mums pakaļ vairs neskrien un, ja kaut ko vēlamies iegūt, visu ir jādara mums pašiem. Bet tā jau parasti ir, ka nenovērtējam lietas, kas mums šķiet pašsaprotamas. Tikai ar laiku saprotam, cik vērtīgas tās bijušas.
