Re, kaut gan vēl pat maijs nav sācies, šķiet, vasara jau klāt. Šis gads man ir mazliet citādāks, jo, katru dienu, stumjot bērna ratiņus, varu atļauties vairāk pavērot dabā notiekošo. Šķiet nesen priecājos par pirmo uzplaukušo lapu un uzziedējušo savvaļas ziedu, bet šodien jau ievu baltās ziedlapiņas birst, ābeles gatavojas uz ziedēšanu un ieraudzīju pat pirmos maijpuķīšu pumpurus. Dikti ātri paiet laiks!
Jocīgi, ka ap 20 gadiem tā īsti neaizdomājos, kā vasara skrien pēc vasaras. Bet, kad jau paliek 25, 30, tad mēs sākam domāt tā pa īstam. Tik daudz vēl gribētos paspēt un izdarīt! Apceļot Austrāliju un Jaunzēlandi – re, vajadzīgs gads. Doties iekarot Peru – vēl viens gads. Un pa vidu tam strādāt, lai varētu atļauties piepildīt savus sapņus – gads, gads un gads. Ak, un kur nu vēl, ja vēlamies vienu, divus vai trīs bērnus – tam visam nepieciešams laiks. Tas patiešām skrien ļoti ātri, vai ne? Tieši tāpēc nedrīkstam atļauties to izšķiest. Cik gan pasaulē būtu daudz apmierinātu cilvēku, ja katrs savu laiku pavadītu kvalitatīvi, lietderīgi un piepildīti. 🙂
