Vidusskolas laiks kā jau lielākai daļai jauniešu palicis atmiņā ar visdažādākajām emocijām. Es savu vidusskolas laiku atcerēšos mūžīgi. Jau visu vidusskolas laiku biju līdz ausīm ieķērusies kādā puisī, kurš mācījās manā klasē. Jāsaka, ka tas nebija abpusēji, puisis pat nelikās ieinteresēts, lai arī kādus mājienus es dotu. Viņš bija ļoti skaists, ar izteiktiem sejas vaibstiem, lielisku figūru, nu vienkārši superīgs. Jāsaka, ka iedomīgs arī.
Vidusskolas pēdējā gadā viņam uzradās draudzene no paralēlklases. Visas skolas meitenes aiz skaudības mira vai nost. Meitene skaista, slaida, ar fantastisku smaidu. Viņi bija skolas skaistākais pāris. Pienāca izlaiduma balle. Gadījās tā, ka mums abām ar zēna draudzeni bija dzeltenas kleitas. Ak neraža, nu neko, abas tikai pasmējāmies par to, cik neticami līdzīgi šovakar izskatāmies un baudījām vakaru. Viņas kavalieris – puisis, kuru iekāroju, tajā vakarā bija manāmi iereibis. Abi čubinājās, kā nu mācēdami. Bet domās es vēlējos būt viņas vietā. Kādā brīdī devos lejā uz foajē, lai pie loga ieelpotu svaigu gaisu. Telpa bija liela, tukša un tumša. Atspiedos pret palodzi un ieelpoju svaigo, vasarīgo gaisu. Te pēkšņi es sajutu maigus glāstus gar gurniem. Pagriezos un sapratu, ka tas ir mans sapņu kavalieris. Viņš bija totāli piedzēries un visu laiku sauca savas draudzenes vārdu. Viņš domāja, ka es esmu viņa draudzene. Sākumā neļāvos viņa glāstiem, bet viņa kustības bija tik neatvairāmas, ahhh. Šobrīd to atceroties, vēl kūstu. Tā bija mana mūža brīnišķīgākā nakts. To puisi vairs neesmu satikusi, ar to meiteni viņš vairs nav kopā, jūtos mazliet vainīga, bet tas bija tā vērts!
Madamoiselle, 19
